Apmeklējot Mežciemu, rodas sajūta, ka vienlaikus atrodies divos laikmetos, no kuriem viens ir aizgājis, atstājot piemiņai tikai drupas. Savukārt otrs, tagadējais, par sevi atgādina ar skaistām dzīvojamām ēkām, kā arī apbūvei paredzētiem zemes gabaliem, uz kuriem drīzumā pacelsies greznas kotedžas un vasarnīcas. Taču šo atšķirību veiksmīgi nonivelē Mežciema dabas apburošais skaistums, kas vieno divu laikmetus.
Nekā vairāk, izņemot dabu?
Šī disonanse kļūst aizvien izteiktāka, ejot pa Daugavas ielu, kuras garumā, gar Daugavas labo krastu, atrodas gluži kā kara laikā izpostītas bijušās slavenās sanatorijas „Mežciems” ēkas un kompleksi. Šeit satieku dāmu ar suni. Tā saimnieci sauc Vita, viņa jau 16 gadus dzīvo vasarnīcu kooperatīvā „Kooperators” un strādā nekustamo īpašumu jomā: “Jā, visapkārt ir skaisti, spīd saule, dzied putni, bet, atliek vien paskatīties uz drupām, un garastāvoklis uzreiz sabojājas. Ir labi, ka vismaz ir izcirsti krūmi un puslīdz sakārtota teritorija. Tagad ir redzamas ēkas. Tomēr labāk tās neredzēt. Visapkārt drupas. Pavisam bēdīgs skats!”
Tagad jau ir ļoti grūti iedomāties, ka pirms gandrīz 30 gadiem šeit ieradās cilvēki no visas toreizējās milzīgās PSRS, kas vēlējās “pielabot” ķermeni un dziedināt dvēseli mūsu vietējā kūrortā. Runā, ka kāds Krievijas iedzīvotājs, nezinot, ka sanatorijas jau sen vairs nav un tās vietā palikušas vien drupas, ne tik sen bija šeit ieradies. Redzot, par ko pārvērtusies slavenā sanatorija, atbraucējs bija šokēts.
Varbūt Rietumi palīdzēs?
Viss šī ciema uzplaukuma, pēc tam pagrimuma un tagadējais jaunais, cerams, atdzimšanas posms, aizritējis un rit šejienes „aborigēna”, 43 gadus vecā Imanta Sīļa acu priekšā. Jāpiebilst, ka, lai gan I. Sīlis pašlaik ir bezdarbnieks, viņš nesēž dīkā, bet pastāvīgi ir aizņemts dažādos darbos.
Imants, pamatojoties uz sakāmvārdu „ragavas gatavo vasarā, ratus ziemā”, savas baļķu mājas apkurināšanai paredzēto malku jau bija sazāģējis, saskaldījis un sakrāvis grēdā, un tagad rūpīgi savāca zāģu skaidas: “Te nav nekā laba – ne infrastruktūras, ne citu sociālās un kultūras dzīves labumu. Tikai daba, taču ar tās unikālo skaistumu un burvību vien ir par maz. Agrāk bija veikals, kur cilvēki ne tikai iepirkās, bet arī komunicēja. Ēka tagad tiek pārdota. Šeit nav ne aptiekas, ne citu civilizācijas pazīmju. Tas ir skumji..."
Imants pastāstīja, ka joprojām tiek mēģināts radīt ciema iedzīvotājiem kaut cik pieņemamus dzīves apstākļus, piemēram, ierīkots maģistrālais gāzes vads. Taču ne visi var atļauties šāda veida kurināmo, arī Imantam tas nav pa kabatai, īpaši pašreizējā situācijā: “Kurināt ar malku ir drošāk un lētāk. Labāk būtu ierīkojuši ūdensvadu un kanalizācija. Citādi ūdens jānes ar spaiņiem un jāiet ārā uz tualeti. Tagad pat tualeti nav tik vienkārši uzstādīt. Ir jāsavāc kaudze papīru un atļauju no dažādām struktūrām, atejas bedrei jābūt hermētiskai un tā tālāk... Visur vienas vienīgas problēmas. Bet tādas nu ir Eiropas prasības.”
Sava veida kompensācija par pārbaudījumiem un neērtībām Imantam ir sakņu dārzs, ko viņš kopj ik gadu, un nesen iegādātās vistas. Un, protams, majestātiskais dabas skaistums, ko Mežciemam nevar atņemt.
Atklātais un sabiedriskais Imants ir dzimis šajā mājā, no šejienes gājis skolā, te uzauguši viņa trīs bērni. Vecākā Sņežana ar ģimeni dzīvo Anglijā, vidējā Anastasija studē Daugavpils Universitātē, bet jaunākais dēls Ivars mācās 7. klasē.
Inese Kokina ar savu mīluli -- franču buldogu Niku, dzīvo cietoksnī, bet strādā Mežciemā par zobu tehniķi, kur atrodas viņas ārsta prakse. Arī Inese pasūdzējās par kultūras un sociālās jomas nesakārtotību Mežciemā. Pirmām kārtām jau par to, ka šeit joprojām nav ūdensapgādes un kanalizācijas: “Šī, protams, ir problēma... Bet kopumā man te ļoti patīk. Būtu lieliski, ja tiktu atjaunots šis grandiozais ansamblis, bet tam ir nepieciešami milzīgi līdzekļi. Ja tie tiks atrasti, tad Mežciems, tāpat kā cietoksnis, pamazām sāks iegūt otro dzīvi. Varbūt Rietumi palīdzēs?”
Pavisam viens
84 gadus vecais Mežciema iedzīvotājs Vladimirs Matvejevs ir apbrīnojams un savā ziņā unikāls cilvēks. Vladimirs joprojām ir enerģisks un viņa dzīves gājumā ir papilnam visdažādāko notikumu. Viņš dzīvo vecā mājā, kurai ir 150 gadi, turklāt 35 gadus pēc sievas aiziešanas mūžībā V. Matvejevs ir pilnīgi viens. Mans sarunas biedrs ir piedzīvojis straujus likteņa pavērsienus. Vladimirs dzimis Pečorā, Komi APSR, daudzbērnu ģimenē, kurā bija astoņi bērni, -- izņemot Vladimiru, vēl pieci brāļi un divas māsas: “Tagad starp dzīvajiem vairs nav neviena. Man nav bērnu -- esmu pavisam viens. Ir pameita, viņa dzīvo Tjumeņā, bet es ar viņu nesazinos. Ir tikai brāļameita Tatjana, kura dzīvo Viduspoguļankā. Mēs ar viņu komunicējam un viens otru atbalstām.”
Vladimirs Matvejevs uzskata, ka pašlaik, atšķirībā no aizgājušajiem gadiem, iedzīvotāju vidū nav draudzības un solidaritātes: “Agrāk mēs dzīvojām kā viena ģimene, gājām cits pie cita ciemos, sacentāmies dambretē un šahā, es spēlēju ermoņikas. Tagad katrs ir pats par sevi. Jaunatne mūs nesaprot, bet mēs nesaprotam jauno paaudzi. Vai arī negribam saprast? Tas ir slikti... Tāpēc cilvēki ir dusmīgi un nedraudzīgi. Taču es vienmēr esmu gatavs palīdzēt jebkuram cilvēkam, tāpēc Dievs, iespējams, mani sargā.”
Visu mūžu Vladimirs Matvejevs strādāja par šoferi, kopējais stāžs ir gandrīz pusgadsimts, bet pensija maza. Tāpēc viņš kopj dārzu, vasarā dodas sēņot un ogot. Vladimirs uzaicināja mani ciemos, lai pastāstītu par savu dzīvi vairāk. Jāteic, ka viņš to ir pelnījis. Apsolīja man uzspēlēt ermoņikas. Bet arī tas vēl nav viss. Izrādījās, ka Vladimirs ir PSRS sporta meistars ugunsdzēsības lietišķajos sporta veidos, bet tagad piedalās dažāda līmeņa dambretes turnīros. Vladimirs sešus gadus strādāja cirkā, viņš prot dejot stepu, izpildīt trikus un daudz ko citu. Apsolīju, ka noteikti atbraukšu ciemos, lai uzrakstītu par šo interesanto cilvēku, ar kuru nejauši satikos, veidojot publikāciju par Mežciemu.
Autora foto
Foto 1. Vladimirs Matvejevs: "Agrāk mēs dzīvojām draudzīgi"
Foto 2. Imants Sīlis: "Kas gan te labs?"
Foto 3. Inese Kokina: "Man šeit patīk"
Komentāri