Godinot nopelniem bagāto ārsti, izcilo ginekoloģi Elīnu Roni (1920--2011) par viņas profesionālo veikumu, aizvadītās nedēļas nogalē Daugavpilī, pie bijušā dzemdību nama ēkas Varšavas ielā 43A, svinīgi tika atklāta viņai veltīta piemiņas plāksne. Tā izgatavota par ģimenes locekļu līdzekļiem, piemiņas plāksni grezno tēlnieces Svetlanas Saveļjevas bronzā darinātais Elīnas Rones bareljefs.
Elīnas Rones 34 darba gadi ir saistīti ar Daugavpili. 1952. gadā Daugavpils dzemdību namā viņa sāka darbu kā ārste, bet no 1963. līdz 1973. gadam bija dzemdību nama galvenā ārste. Savukārt no 1973. līdz 1986. gadam strādāja kā Sieviešu konsultācijas dienesta vadītāja Daugavpils pilsētas poliklīnikā. Savu profesionālo karjeru Elīna Rone noslēdza Gaiļezera slimnīcā Rīgā. Par dakteri Elīnu Roni Rīgas kinostudijā 1961. gadā ir uzņemta filma.
Par milzīgo ieguldījumu -- Ļeņina ordenis
Piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā, uzrunājot klātesošos, Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Aleksejs Vasiļjevs atzina, ka piemiņas vietas ievērojamiem cilvēkiem Daugavpili nemaz tik bieži netiek atklātas, kā arī norādīja, ka dakteres Rones ieguldījums dzemdniecības jomā pilsētā ir bijis milzīgs. Par šo lielo ieguldījumu viņa vēl PSRS laikos tikusi apbalvota ar valsts tā laika augstāko apbalvojumu -- Ļeņina ordeni. Pie viņas ārstējušies pacienti ne tikai no Daugavpils, bet arī no citām Latvijas pilsētām, kā arī no Lietuvas un Krievijas.
Tāpat pašvaldības vadītājs norādīja, ka šodien mēs varam novērtēt, ko nozīmē ārstu, it sevišķi labu ārstu trūkums, kā arī informēja, ka pilsētas domē kārtējo reizi nācies skatīt jautājumu par pašvaldības finansējuma palielināšanu medicīnas studiju apmaksai vidusskolu absolventiem, kuri apņemas pēc studiju beigām strādāt Daugavpils medicīnas iestādēs.
Dzimusi Sibīrijas latviešu ģimenē
Elīnas mazdēls Sergejs Ronis, stāstot par savu vecmammu, pavēstīja, ka viņa piedzima Sibīrijas latviešu ģimenē 1920. gadā. Piedzīvoja arī izsūtīšanu, jo ģimene tika ieskaitīta kulakos, turklāt vēl bija latvieši. Neskatoties uz visu pārdzīvoto, viņa notikušajā nevainoja vienu konkrētu tautību, sakot, ka visās tautībās ir slikti un labi cilvēki, un piekodināja arī mazdēlam to atcerēties visu dzīvi.
Lai gan Elīnai bija jāiet uz skolu 15 kilometri, kad mamma slimoja, viņa nepadevās, bet uzstādīja sev mērķi -- palīdzēt cilvēkiem, kļūt par ārsti, lai varētu izārstēt arī savu mammu. Lai īstenotu savu mērķi, viņa iestājās uz pabeidza Tomskas medicīnas skolu. Vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, strādāja hospitālī netālu no Maskavas. Pēc tam viņa vēl ilgi nevarēja aizmirst, cik karš ir šausmīgs un cik briesmīgi bijuši ievainojumi karavīriem, kā arī ļoti vēlējās, lai šīs briesmas vairs nekad neatkārtotos. Diemžēl šodien tās atkal tiek pieredzētas.
Kad kara beigās 1945. gadā Elīnai radās iespēja atgriezties sava vectēva dzimtenē, viņa bijusi gatava no Maskavas uz Latviju kaut vai iet kājām. Lai gan Elīna nebija dzimusi Latvijā, viņa bija bezgala priecīga un pateicīga, ka varēja sākt strādāt savu vecvecāku dzimtenē un darīt to iemīļotajā profesijā.
Daugavpils dzemdību nama galvenās ārstes amatā
Sākumā viņa strādāja Valmierā, bet pēc tam tika nosūtīta uz Daugavpili, kur sāka strādāt Veselības aizsardzības nodaļā. 1953. gadā viņa kā ārste sāka strādāt Daugavpils dzemdību namā. Pēc desmit gadu intensīva darba, pateicoties nevis „blatam”, bet gan profesionālajam īpašībām, viņa tika iecelta par dzemdību nama galveno ārsti un aizvadīja šajā amatā desmit gadus. Pēc tam sekoja darbs Sieviešu konsultācijas dienestā, kas Latvijā tobrīd bija sava veida novitāte, kuru viņa ieviesa un iedzīvināja.
Elīna Rone bija ne tikai ārste ar lielo burtu, bet arī izturējās pret cilvēkiem ar izpratni, cieņu un iejūtību neatkarīgi no ieņemamā amata, vai tas bija vienkāršs strādnieks vai inteliģences pārstāvis, un tautības. Tā kā viņa darīja nevis tā, kā teikts priekšrakstos, bet gan tā, kā jādara katram ārstam, dažreiz viņai nācās veltīt cilvēkam vairāk uzmanības un laika nekā paredzēts. Rezultātā bija arī tādas dienas, kad pēc darba viņa pārnāca mājās pēc pusnakts.
Cilvēki juta šo attieksmi pret sevi un to novērtēja. “Kad 1994. gadā kopā ar vecmammu pēdējo reizi bijām Daugavpilī un braucām tramvajā, cilvēki bieži vien nāca viņai klāt un pateicās: «Элина Яновна, спасибо вам за это, спасибо вам за то». Savukārt tirgū kāds kungs viņai teica: «Элина Яновна -- возьмите бесплатно, от меня, за то, что вы тогда для меня сделали». Viņa jau ilgus gadus vairs nestrādāja, bet, ejot kopā ar viņu pa pilsētu, varēja redzēt, ka cilvēki viņu pazīst, mīl un ciena. Un mūsu ģimenei tas bija liels gods,” stāstīja Sergejs Ronis.
Galvenais -- būt cilvēcīgam
Neskatoties uz pārejas laika grūtībām, liels gandarījums Elīnai Ronei bija arī par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Tādējādi viņa bija piedzīvojusi ne tikai atgriešanos atpakaļ savu senču zemē, bet arī sagaidījusi valsts neatkarības atjaunošanu.
“Vecmamma mums ir ieaudzinājusi, ka lielākais mantojums un bagātība nav ne ordeņi un īpašumi, bet gan cilvēciskās īpašības: būt savas zemes un pilsētas patriotam, nekad ne par ko nesūdzēties, saglabāt optimismu un dzīvesprieku par spīti visam un, pats galvenais -- būt cilvēcīgam pret katru cilvēku,” teica Sergejs Ronis.
Savas uzrunas noslēgumā Elīnas Rones mazdēls pauda lepnumu par to, ka ģimenes locekļi šodien var šeit stāvēt un godināt viņas piemiņu, kopā ar viņas laikabiedriem nesot viņas mantojumu arī nākamajām paaudzēm.
Toreiz nebija interneta…
Daugavpils Psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ķikuste, kura savulaik vadīja arī Daugavpils dzemdību namu, līdz 1998. gadā tas tika pievienots Daugavpils reģionālajai slimnīcai, norādīja, ka vecākās paaudzes ārsti, ar kuriem viņai bija tas gods strādāt kopā, bija speciālisti, uz kuriem balstījās viss dzemdību nama darbs.
“Toreiz nebija interneta, nebija pieejami starptautiski zinātniski pētījumi, arī grāmatās daudz kas nebija aprakstīts, un zināšanas bija svarīgi “uzsūkt” no pieredzējušajiem kolēģiem. Turklāt ginekologs, sevišķi dzemdību speciālists, ir tā profesija, kad tu nepārtraukti atrodies kā uz “pulvera mucas”, kad tev jebkurā brīdī var piezvanīt un izsaukt uz darbu, arī naktīs,” skaidroja Sarmīte Ķikuste.
Kā piemēru teiktajam viņa izstāstīja kādu gadījumu, kurš viņai īpaši iespiedies atmiņā: “Nekad neaizmirsīšu, kā daktere savā “Žigulī” ar ātrumu 140 km/h traucās pa 18. novembra ielu, piebrauca pie Dzemdību nama, atstāja automašīnu neaizvērtu un skriešus metās uz Uzņemšanas nodaļu, kur kādai no dzemdētājām, lai glābtu bērna dzīvību, steidzami bija jāveic ķeizargrieziens.”
Sarmīte Ķikuste pauda lepnumu par to, ka Elīnas Rones ģimene uzņēmās šo sarežģīto uzdevumu -- sakārtot vēsturi, sagatavoja projektu, izveidoja un uzstādīja piemiņas plāksni, kā arī pateicās ģimenei par to, ka tā saglabā Daugavpils medicīnas vēsturi un nodod to nākamajam paaudzēm. Ja netiks sistematizēti šie medicīnas vēsture fakti, tad vēl pēc desmit gadiem neviens vairs neatcerēsies, ka kādreiz šeit bija Dzemdību nams, ka Daugavpilī bija Infekciju slimnīca, Grīvas slimnīca, Narkoloģiskā slimnīca, Onkoloģiskā slimnīca utt.
Pasākuma turpinājumā čella skaņu pavadījumā mazbērni Sergejs un Elīna atklāja Elīnas Rones piemiņas plāksni. Godināt izcilo ārsti un nolikt ziedus pie viņas piemiņas plāksnes bija ieradušies arī daudzi dakteres bijušie kolēģi un pacienti, Daugavpils ārstniecības un kultūras iestāžu pārstāvji.
