Šis Daugavpils mikrorajons ir interesants un unikāls ar to, ka tajā pārsteidzoši labi „satiek” gadsimtiem veci etnogrāfiski vērtīgi nami un privātas jaunbūves, kuras nebūt nav uzkrītošas un neizceļas uz kopējā kolorītā fona. Šeit viss ir solīds un harmonisks, un pats galvenais, kā teica kāda vietējā iedzīvotāja, Vecās Forštates iedzīvotāji ir gluži kā viena ģimene. Viņi labi pazīst cits citu un tāpēc svešinieki šeit uzreiz piesaista uzmanību, un tas, iespējams, līdz minimumam samazina noziedzīgus incidentus.
Priecājas par gaiļa dziedāšanu
Ekskursiju pa mikrorajonu sāku no Vecās Forštates Dievmātes patvēruma un Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nama, kurā tobrīd notika dievkalpojums. Sarunājos ar kādu draudzes locekli, kura pastāstīja par to, kā pievērsusies Dievam: “Mans vīrs sākumā pret manu ticību izturējās ar ironiju. Bet gadījās tā, ka es saslimu. Neatrodot izeju no situācijas, man nācās lūgt palīdzību Visvarenajam. Pārsteidzoši, bet slimība atkāpās.”
Manuprāt, no visām Vecās Forštates ielām izteiksmīgākā un skaistākā ir Līksnas iela, kurā atrodas jau minētais dievnams. Šajā noasfaltētajā ielā ir viss: jaunas mājas atturīgā stilā, etnogrāfiski un arhitektoniski vērtīgi mājokļi, ir mājas ar aizvērtiem slēģiem, kurās vairs neviens nedzīvo, bet ar laiku tām noteikti atradīsies saimnieks.
Pie veikala “Lats” satieku smaidīgu vīrieti, kurš jau divdesmit gadus dzīvo Jaunajā Forštatē, bet savu dzīvi nespēj iedomāties bez Vecās Forštates. Ivans Harčenko atbraucis uz veikalu, lai nopirktu kaķim zivis: “Šis mikrorajons man ir īpaši tuvs un mīļš, tā teikt, lauki uz pelēko daudzstāvu namu fona. Te ir savdabīga infrastruktūra un tautas gars. Šajā laikā daudz kas šeit ir mainījies uz labo pusi. Pabeigta veco piecstāvu ēku, kas atrodas uzkalnā, celtniecība, ieklāts asfalts, labiekārtotas ielas, vārdu sakot, mikrorajons kļūst skaistāks.”
Ivans strādā vienā no pilsētas firmām par pelmeņu gatavošanas iekārtu regulētāju -- tā ir reta un nepieciešama specialitāte.
Visvairāk Ivana sirdi un dvēseli sajūsmina un aizkustina gaiļu dziedāšana, kad viņš rīta agrumā ar savu velosipēdu brauc cauri Vecajai Forštatei, lai pamakšķerētu Šūņu ezerā.
Sievu un pirti nemaina
Astoņdesmit piecus gadus vecā Klaudija Ivanova ļoti mīl savu mikrorajonu. Citādi nemaz nevar būt, jo šeit aizritēja sešdesmit pieci viņas dzīves gadi. Ar Veco Forštati Klaudijai saistās gan jaunības, gan laulības gadi. Viņa pastāstīja, ka viņas un vīra Vasilija, kurš jau devies aizsaulē, kopdzīvē ir klājies visādi --- gan labi, gan ne pārāk labi: “Pēc savas otrās pusītes nāves es dzīvoju viena. Atceros, ka vīrs man jokojot teica, ka sievu, dzīvesvietu un pirti nemaina.”
Lai nu kas, bet Vecās Forštates patriote var pastāstīt, kā šis rajons izskatījās pirms vairākiem gadu desmitiem un tagad. Taču tas būtu atsevišķs interesants stāsts.
Savulaik Klaudija Ivanova strādāja dažādus darbus, tostarp par sētnieci un krāvēju. Nopelnīja 392 eiro pensiju, pagaidām šīs naudas dzīvei pietiek, kā arī spēka tikt galā ar mājas darbiem.
Vecajā Forštatē Klaudija ir apmierināta ar visu, izņemot vienu: “Slikti, ka neizbūvēja gājēju celiņu no veikala uz manas mājas pusi. Klumpačojam pa akmeņiem, riskējot salauzt kājas.”
Jaunieši apmetas uz dzīvi mikrorajonā
Savukārt interesantā, savdabīgā, ar sievišķīgu šarmu apveltītā Vera Prokofjeva bija gatava daudz ko pastāstīt par savu dzīvi. Viņa dzīvo viena, vīrs ir miris, ir divi bērni -- trīsdesmit gadus vecs dēls Ruslans un astoņpadsmitgadīga meita Darja. Ruslans audzina divas meitas -- Nastju un Katju. Viņa ģimene dzīvo Jaunajā Forštatē, tāpēc vienmēr ir iespēja palīdzēt mātei un vecmāmiņai Verai. Bezdarbniece, taču nesēž dīkā un cenšas nopelnīt naudu iztikai: „Palīdzu kaimiņiem, bet vasarā tirgoju sēnes un ogas, rakņājos savā mazdārziņā. Mani apbēdina tas, ka maz ko varu darīt, lai iepriecinātu savas mazmeitas, kuras ļoti mīlu. Jau nu vienīgi nopirkt saldējumu vai saldumus.”
Optimiste un dzīvē minimāliste Vera ar visu mikrorajonā ir apmierināta, bet, ja arī ir kādi trūkumi, tie ar laiku pamazām tiek novērsti: “Visvairāk priecē tas, ka mums nav noziegumu, jo mēs cits citu labi pazīstam. Viss ir kā uz delnas, tāpēc svešinieki uzreiz „krīt acīs”. Sanāk, ka mēs dzīvojam kā viena ģimene.”
Vera ļoti priecājas, ka daudzas jaunas ģimenes šeit iegādājas mājas un apmetas uz dzīvi, kas nozīmē, ka mikrorajons nepaliks tukšs.
Apstiprinot Veras teikto, vienā no mājām Vidzemes ielā tās īpašnieks Vitālijs Arestovičs, pēc profesijas šoferis, remontēja iegādāto mājokli un labiekārtoja teritoriju -- būvēja žogu. Jaunais vīrietis, piesēdis uz lieveņa kopā ar dēlu Kostju un savu māti, pastāstīja, ka, lai gan viņš dzīvo labiekārtotā dzīvoklī Jaunajā Forštatē, vienmēr ir sapņojis par savu māju. Un beidzot viņa sapnis ir piepildījies. Tagad jāveic milzīgs darba apjoms un jāiegulda ievērojami līdzekļi. Taču Vitālijs par to īpaši nesatraucas, jo uzskata, ka galvenais ir vēlēšanās un laiks to darīt. Vēlēšanās ir milzīga, un Vitālijs iespēju robežās cenšas izbrīvēt laiku.
…Esmu Vidzemes ielā, uzkalniņā, vietā, kur atrodas pirts, Kultūras nams. Tālāk plešas klajums. Un viss. Tad sākas Poguļanka.
