Plaukstošos dārzos, ceriņos un ziedos, no ziemas miega modušās dabas smaržās iegrimušais Vizbuļu ciems atgādināja par mūžīgo, atmetot malā mūsu dažkārt bezmērķīgo steigu, rosīšanos, sīkos ķīviņus un konfliktus. Izrādās, ka šajā mazajā apdzīvotajā vietā, kura gluži vai šķiet apmaldījusies mežā, dzīvo daudz cilvēku ar interesantiem likteņiem, biogrāfijām un aizraujošiem dzīvesstāstiem.
Pirmie iespaidi
Ciema galvenajā -- Ceriņu ielā -- uzmanību piesaistīja neparasta guļbaļķu māja. Taču mājas un saimniecības ēku drupas, kas atrodas turpat blakus, acumirklī sabojāja šo brīnišķīgo skatu.
Pie ceļa brikšņos ieaudzis ziņojumu dēlis, kur citu starpā bija arī sludinājums par kūtsmēslu pārdošanu par 40 eiro tonnā. Turpat blakus krūmos -- vecs basketbola vairogs, kas liecina, ka agrākajos laikos te ar šo sporta veidu nodarbojušies bērni. Kā vēlāk noskaidrojās, tagad nav neviena, kam mest bumbu grozā, jo visa jaunatne ir ārzemēs.
Kādas mājas pagalmā sauļojās Olga, viņa strādā Daugavpils Sociālajā dienestā: „Vizbuļi ir gleznainas dabas un klusuma stūrītis. Mani, vīru un mūsu tuviniekus šeit viss apmierina. Tiesa, būtu labi, ja ceļu biežāk līdzinātu ar greideri un ziemā tīrītu sniegu.”
Pie neliela sakņu dārza sarunājās divas sievietes, kuras man pajautāja -- kāpēc dzeltē ķiploki? Apspriedām šo tēmu, atradām recepti, iepazināmies: vecākā kundze ir Antoņina Petrova, bijusī latviešu valodas skolotāja, kuras pedagoģiskā darba stāžs ir gandrīz 57 gadi. Viņa sāka strādāt par skolotāju 17 gados, bet darba gaitas beidza 74 gadu vecumā 2009. gadā -- tas ir savdabīgs rekords, kas apliecina uzticību šai cēlajai profesijai.
Vaino karu
Astoņdesmit sešus gadus vecā Antoņina dzīvo Jaunajā Forštatē, bet Vizbuļos viņai ir vasarnīca: “Kādreiz šeit bija pilnvērtīgs vasarnīcu kooperatīvs „Mediķis”, vēlāk tas beidza pastāvēt, un tagad te ir vasarnīcas un dzīvojamās mājas. Skaista, mājīga un klusa vieta – labāku neatrast. Īsta sanatorija ... ".
Antoņina sāka mācīties toreizējā Dagdas septiņgadīgajā skolā Dagdas rajonā, turklāt uzreiz 2. klasē, jo prata lasīt un rakstīt, tāpēc pirmajā klasē viņai vienkārši nebija ko darīt. Tas bija 1943. gadā: “Tolaik šeit „saimniekoja” vācieši, bet pēc gada viņi jau atkāpās un ierīkoja skolā savu štābu. Viņi mūs neaiztika, izturējās pret mums kulturāli un zvērības nepastrādāja. Es nepaspēju pabeigt otro klasi, martā mums izsniedza liecības un aizsūtīja mājās.”
Antoņinas mātei Agatei bija četri bērni -- divi dēli un divas meitas, vecākā no visiem -- Antoņina. Tēvu Pēteri Šleseru kopā ar citiem iedzīvotājiem vācieši nosūtīja rakt tranšejas Kurzemes, Saldus un Kuldīgas pusē, lai nacisti varētu nostiprināties pirms Sarkanās armijas uzbrukuma. Vēlāk Pēteri, it kā par sadarbību ar ienaidnieku, arestēja un nosūtīja uz Gruziju izciest sodu. “Paldies Dievam, ka viņam rokās bija lāpsta, nevis ierocis. Citādi tētis nemaz nebūtu izdzīvojis,” stāsta Antoņina.
Tolaik Antoņinai bija astoņi gadi, viņas jaunākajam brālim Pāvelam -- seši, pārējiem bērniem vēl mazāk: “Tas bija baisi un smagi. Rūpes par visu saimniecību gūlās uz mātes un mūsu -- bērnu pleciem. Jo saimniecībā bija 12 hektāri zemes, divi zirgi, divas govis, desmit aitas un citi mājdzīvnieki. Mēs ar Pāvelu zāģējām malku, lai gan nebija spēka raustīt smago zāģi,” atceras A. Petrova.
Apskāva un apraudājās
Gruzijā, Kutaisi, Pēteris sabija pusotru gadu, taču ar to pietika, lai tēvs iedragātu veselību. “Viņš strādāja akmeņlauztuvēs, ar lauzni drupināja akmeņus. Es nespēju to piedot padomju varai. Tētis stāstīja, ka viņam dienā deva 50 gramus maizes, dzert deva kaut kādu dziru. Ne visi izturēja šo pārbaudījumu, daži tika nošauti, bet tētis izdzīvoja. Ja kāds nomira vai tika nogalināts, tad maize tika citiem. Bet, ja cilvēks apēda divas porcijas uzreiz, viņš nomira. Nedrīkstēja uzreiz daudz ēst,” stāsta Antoņina, kura uzskata, ka tēvu izglāba ticība Dievam. Viņš vienmēr nēsāja līdzi svētbildīti.
Aizturēšanas laikā Pēterim un pārējiem lika nodot dokumentus un visu pārējo, kas arī tika izdarīts. Taču Pēteris nevis iemeta svētbildīti kopējā kaudzē, bet gan akurāti nolika to, bet vēlāk palūdza padomju armijas apakšpulkvedim to paņemt, un militārists piekrita.
“Tētis atgriezās no trimdas 1946. gadā. Mēs tolaik dzīvojām viensētā. Viņš pieklauvēja pie durvīm, ienāca mājā vienās skrandās, kājas bija notītas autiem, apsēdās man blakus, apskāva un apraudājās. Atceros, ka viņam bija pietūkusi seja. Tā nu mēs sākām dzīvot tālāk,” stāsta Antoņina.
Pēc skolas 17 gadu vecumā kopā ar labākajiem Dagdas septiņgadīgās skolas audzēkņiem Antoņinu nosūtīja uz viena mēneša kvalifikācijas celšanas kursiem Rīgā, pēc tam Antoņina mācīja krievu valodu piektajā klasē Liepājas rajona skolā. Vienlaikus viņa neklātienē studēja Latvijas Universitātē Latviešu valodas fakultātē.
Antoņina atbrauca uz Daugavpili 1977. gadā un arī šeit strādāja par skolotāju. Viņa aizrāvās ar tautas dejām, uzstājās ar radošajiem kolektīviem dažādos pasākumos. Runājot par ilggadējo darbu skolās, bijusī skolotāja lepojas, ka viņas audzēkņu vidū ir simtiem un tūkstošiem sabiedrībā cienītu profesiju pārstāvju, kurus viņa savulaik mācījusi.
A. Petrovai ir divi dēli -- vecākais Viktors un Andrejs, viens dzīvo un strādā Rīgā, otrs -- Daugavpilī, daudz mazdēlu un mazmeitu, mazmazdēlu un mazmazmeitu.
Gan bēdās, gan priekos
Antoņina Petrova kopā ar savu vīru nodzīvoja divdesmit septiņus gadus, līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Vairāk ne ar vienu citu attiecības neveidoja: “Kamdēļ? Man ir bērni un viņu mantinieki. Ar to pietika, lai es būtu laimīga, tāpat arī komplimentu, kurus saņēmu no daudziem vīriešiem.”
Antoņina tagad kopj bites. Kādreiz viņai par to nebija nekādas saprašanas, bet 1979. gadā uz vasarnīcu atlidoja pieci spieti -- bišu saimes, un ar to viss arī sākās. Saimniece palielināja stropu skaitu līdz desmit un aizveda tos uz Vasargeliškiem Naujenes pagastā. Viņa turp brauc kopā ar dēlu, kuram māca biškopības gudrības.
Latvietes un katolietes Antoņinas Petrovas vasarnīcas kaimiņiene ir krieviete un pareizticīgā Raisa Jefimova. Taču tas neliedz sievietēm jau daudzus gadus uzturēt labas un draudzīgas attiecības un būt kopā gan bēdās, gan priekos.
Arī Raisa pastāstīja par savas ģimenes un pašas likteņa līkločiem. Viņas tēvs kara laikā nokļuva Vācijā, tur cepa maizi, bet viņam nebija tiesību to ēst, jo tika stingri uzraudzīts: „Tēvs atgriezās dzimtajā pusē 1945. gadā, es piedzimu pēc gada. Toreizējā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā nostrādāju 38 gadus, biju pārtinēja, strādāju kontroles daļā, biju pat brigadiere.”
Kas var būt mīļāks?
Vizbuļu iedzīvotājs, astoņdesmit gadus vecais Eduards Daņilovs, dzīvo kopā ar dēlu Sergeju un vedeklu paša celtā mājā. Savukārt dēls Oļegs ar kuplo ģimeni dzīvo un strādā Anglijā.
Eduardam uz visu mūžu palicis atmiņā militārais komandējums Kubā, kad 1961.--1962. gadā starp PSRS un ASV izcēlās tā dēvētā Karību krīze, kad pasaule bija par mata tiesu no kodolkatastrofas. Šī ir atsevišķa tēma, par kuru Eduards detalizēti izstāstīja, taču pagaidām nevēlas, lai šī informācija tiktu publiskota, kaut gan tā jau sen nav nekāds noslēpums. Eduardam ir saglabājušās fotogrāfijas ar Kubas augstākajām amatpersonām, tostarp ar Raulu Kastro -- leģendārā Fidela brāli.
E. Daņilovs dzimis Grīvā. Neklātienē pabeidzis Daugavpilī 6. vidusskolu, vienlaikus strādājot toreizējā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā: „Bija ļoti grūti apvienot darbu un mācības. Pēc skolas man bija jāstrādā nakts maiņās. Kaitīgajā ražotnē nostrādāju 16 gadus, pamatīgi sabojāju veselību, pēc tam pārgāju darbā tirdzniecībā, kur strādāju līdz pat pensijai.”
Var apskaust Eduarda neatlaidību un stingro raksturu. Par to liecina viņa sarakste dzīvokļa jautājumā ar toreizējo PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju Nikolaju Podgorniju: “Dzīvoju kopā ar ģimeni -- sievu un diviem bērniem, istabiņā, kuras platība bija pieci kvadrātmetri. Pat cietumā pienākas vairāk. Es vairākkārt rakstīju par savu problēmu augstām Maskavas amatpersonām. No turienes mūsu ierēdņiem deva tādus „norādījumus”, ka viņi galu galā iedeva man divistabu dzīvokli, lai es vienreiz liktu šiem mieru.”
Eduards daudz ko pastāstīja par savu dzīvi: kā jaunībā kara komisariātā viņam piedāvāja stāties militārajā dienestā, bet Eduards, argumentējot, ka tas nav viņa „lauciņš”, atteicās, kā stingrībā audzināja savus dēlus, kā saticībā un mīlestībā nodzīvoja ar savu sievu gandrīz pusgadsimtu, līdz pat viņas nāvei, ka viņam ir sešas mazmeitas un mazdēls un kā viņš nokļuva Vizbuļos: “Izlēmu uzcelt māju, tas bija 1990. gads un man tolaik bija 50 gadi. Es devos pie pilsētas vadības. Man piedāvāja vairākas vietas, bet es izvēlējos šo un nekad neesmu to nenožēlojis. Šeit es jūtos labi un mierīgi. Ja virs zemes ir paradīze, tad tā ir šeit.”
Eduards pats uzcēla savu mājokli no pamatiem līdz jumtam. Un tagad tajā dzīvo kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Kas gan var būt vērtīgāks un mīļāks?
Komentāri