Droši vienam vien savā dzīvē ir nācies nokļūt situācijā, kad uzņēmums ir pārtraucis darbu, bet darba devējs ir palicis parādā lielāku vai mazāku naudas summu par paveikto darbu. Bieži vien šādās situācijās, it sevišķi, ja parāda summa nav liela, cilvēki atmet ar roku un nemaz necenšas panākt taisnīgumu, jo apzinās šādas rīcības sarežģītību un laikietilpību. Turklāt, ja pašam nav nepieciešamo juridisko zināšanu, nāksies tērēties par jurista pakalpojumiem. Daži tomēr mēģina kaut ko darīt lietas labā, lai panāktu vismaz kaut kādu taisnīgumu. Kāds no viņiem kaut ko ir dzirdējis arī par darba devēju obligātajām iemaksām Valsts garantiju fondā, no kura tad vajadzības gadījumā varētu norēķināties ar darbinieku. Taču, kā izrādās, spēkā esošais mehānisms ne būt nav ideāls, un negarantē darbiniekam viņa godīgi nopelnītās naudas izmaksu gadījumos, kad to nav izdarījis darba devējs. Kā apliecinājums tam ir nesenais gadījums ar kādu sievieti, kura vērsās laikrakstā “Latgales Laiks” un piekrita dalīties savā pieredzē par to, kā darbiniekam Latvijā ir panākt savu tiesību aizsardzību un nopelnītās naudas atmaksu. Ņemot vērā sievietes vēlmi, laikraksts viņas vārdu nepublicē.
* Kā viss sākās?
-- 2020. gada februārī savā darba vietā kādā uzņēmumā, kurš darbojas sabiedriskās ēdināšanas jomā, nostrādāju man pienākošās darba stundas, bet samaksu par padarīto darbu saņēmu tikai daļēji -- aptuveni 33% apmērā. Darba devējs radušos situāciju skaidroja ar naudas trūkumu, jo ziemas mēneši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos mēdz būt tā saucamie “tukšie”, taču solīja, ka nauda drīzumā būšot. Vairāk nekā četru gadu laikā, kopš uzņēmums darbojās, tā bija pirmā reize, kad darbiniekiem netika pilnībā izmaksāta darba alga.
Nākamā mēneša pirmajā pusē divas nedēļas man bija darba nespējas lapa, jo bija apslimis bērns. Tikai dažas dienas pēc atgriešanās darbā valstī tika ieviesti pasākumi “Covid-19” izplatības mazināšanai, kuru rezultātā uzņēmumam nācās apturēt savu darbību. Lai saprastu, kā dzīvot tālāk, noskaidrotu vai tiks izmaksātas algas, vai pienāksies “Covid-19” pabalsti, marta beigās pēc darbinieku ierosinājuma tika sasaukta sapulce. Tajā darba devējs paskaidroja, ka uzņēmums atbilst kritērijiem, kas tiek izvirzīti “Covid-19” dīkstāves pabalstu saņemšanai, kā arī piebilda, ja gadījumā ar uzņēmumu kaut kas notiks un tas pārstās eksistēt, pie tā slēgšanas valsts no grantēju fonda vienalga izmaksāšot darbiniekiem viņiem pienākošās naudas summas.
* Kas notika tālāk?
-- No marta vidus līdz 30. jūnijam atradāmies dīkstāvē un saņēmām dīkstāves pabalstus. Savukārt jūlija sākumā, laikam, neredzot restorāna turpmākai darbībai perspektīvu, uzņēmuma valdes locekle, kas pati saskaņā ar likumu nevarēja saņemt dīkstāves pabalstu, nolēma meklēt citu darba devēju, kā arī man piedāvāja uzteiktu darba attiecības. Tā kā uzņēmumā strādāju kopš tā dibināšanas, atteicos to darīt un piedāvāju atbrīvot mani no darba pēc Darba likuma 101. panta 9. punkta -- darba devēja uzteikums sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu. Šajā gadījumā darba devējam būtu vajadzējis izmaksāt man gan atlaišanas pabalstu, gan arī neizmaksāto darba algu un atvaļinājuma naudu. Uz šādiem nosacījumiem darba devējs atteicās atlaist mani no darba.
Kad vēlāk jūlija vidū mēģināju sazināties ar darba devēju cerībā, ka varbūt kaut kas ir mainījies šajā laikā un varbūt man tiks izmaksāts tas, ko esmu nopelnījusi, man neviens vairs neatbildēja. 17. jūlijā rakstiski vērsos pie darba devējiem ar lūgumu izmaksāt man pienākošos darba algu. 19. augustā saņēmu no pasta vēstuli atpakaļ ar atbildi, ka norādītajā juridiskajā adresē darba devējs nav sasniedzams.
* Ko darījāt lietas labā?
-- Redzot, ka lietas nekust no vietas, oktobra vidū vērsos ar iesniegumu Darba inspekcijā ar lūgumu palīdzēt man atrisināt radušos situāciju sakarā ar darba algas neizmaksāšanu. Pēc dažām dienām saņēmu no Darba inspekcijas vēstuli ar lēmumu, kurā teikts, ka darba devējs ir atzīstams par saucamu pie atbildības personu Administratīvā procesa kārtībā. Arī Darba inspekcijai neizdevās sazināties ar manu darba devēju.
Sapratusi, ka firma ir pazudusi un man ir jāmeklē cits darbs, vērsos Valsts ieņēmumu dienestā ar lūgumu atbrīvot mani no darba. Mans lūgums tika apmierināts, es iekārtojos citā darbā.
Lai mēģinātu atgūt man pienākošos līdzekļus, kas tomēr bija ievērojami un nozīmīgi manai ģimenei, nolēmu vērsties pēc palīdzības pie jurista. Viņš man ieteica iesniegt prasības pieteikumu tiesā un palīdzēja ar tā noformēšanu.
2021. gada februāra vidū tiesa pasludināja spriedumu, kurā atzina, ka no sabiedrības manā labā ir piedzenama darba alga, atvaļinājuma nauda un atlaišanas kompensācija par kopējo summu vairāk nekā divu tūkstošu eiro apmērā.
* Kā rīkojāties pēc sprieduma saņemšanas?
-- Darba devējam tika dots noteikts laiks ar mani norēķināties. Tā kā tas nenotika, aprīlī izpildu raksts par parāda piedziņu tika nodots zvērinātai tiesu izpildītājai. Tiesu izpildītāja likumā noteiktajā laika posmā mēģināja piedzīt no atbildētāja pietiesāto naudas summu, taču neveiksmīgi.
2021. gada septembra vidū saņēmu no tiesu izpildītājas vēstuli, kurā viņa mani informēja, ka, pamatojoties uz kāda cita kreditora maksātnespējas pieprasījumu, Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir pieņēmis lēmumu par sabiedrības darbības izbeigšanu un ieteica sazināties ar likvidatoru.
Sazinoties ar norādīto personu, izrādījās, ka tas nav likvidators, bet gan viens no kreditoriem. Viņš man paskaidroja, ka es, tāpat kā viņš, triju mēnešu laikā varu pieteikt savas pretenzijas firmas likvidatoram. Kur konkrēti vērsties, viņš gan nepateica.
Tā kā īsti nezināju, kur vērsties, un pa šo laiku biju nogurusi no visa notiekošā, jau sāku zaudēt cerības, ka man izdosies kaut ko panākt. Pēc zināma pārdomu laika tomēr sāku rakties internetā un uzgāju tur Maksātnespējas kontroles dienesta kontaktus. Šajā iestādē man izdevās noskaidrot, kurš ir šīs firmas likvidators. Sazinājos ar viņu, aizpildīju formu un pieteicu savas prasības kā kreditors.
* Vai beigās izdevās arī kaut ko saņemt?
-- Vairāk nekā pēc pusotru gadu ilgušiem centieniem tikai šogad martā man beidzot tika izmaksāta nedaudz vairāk kā puse no pietiesātās naudas summas.
Kā paskaidroja Maksātnespējas kontroles dienestā, man ticis samaksāts par to laiku no 1. jūlija līdz 30. oktobrim, kad firma neveica saimniecisko darbību un nebija mani atlaidusi no darba. Savukārt atlikusī nauda summa ir jāpiedzen no pašas firmas.
Savukārt likvidatore man regulāri sūta atskaites, kurās norādīts, ka no firmas nav ko paņemt.
* Ko tad mēs galu galā varam secināt?
-- Pirmkārt, cilvēki bieži vien nezina kā rīkoties nonākot šādās situācijās, kur vērsties pēc palīdzības, staigājot šos moku ceļus. Personām, kurām pašām nav nepieciešamo juridisko zināšanu, jārēķinās arī ar ievērojamiem papildu izdevumiem par jurista pakalpojumiem.
Kā liecina mans gadījums, arī Valsts garantiju fonds cilvēkam, labākajā gadījumā, garantē tikai kādu daļu no tā, kas likumīgi pienākas. Ja es būtu aizgājusi no darba pati, kā man tika piedāvāts, no garantiju fonda es nebūtu saņēmusi ne neizmaksāto algu, ne atlaišanas pabalstu, ne atvaļinājuma naudu.
Tāpat mans piemērs uzskatāmi apliecina, ka gadījumā, ja darba devējs ir bijis pietiekami apsviedīgs un ir savlaicīgi paspējis pārrakstīt savu īpašumu, likvidatoram no viņa nebūs ko piedzīt, lai atlīdzinātu darbiniekam pienākošos atalgojumu.
Starp citu, vēl tikai tad, kad grasījos vērsties tiesā ar prasību par parāda piedziņu, kāda zinoša paziņa jau toreiz izteicās, ka diez vai man izdosies kaut ko panākt.
Un pašā noslēgumā gribētos uzsvērt, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, kurš palika man parādā, turpina darboties ar tādu pašu nosakāmu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka formāli tajā patlaban saimnieko cita sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Savukārt patiesie tā saimnieki ir vieni un tie paši cilvēki.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Cik aizsargāts ir darbinieks, ja darba devējs tam palicis parādā?'' ir pieprasīti saturu atbild ''Latgales Laiks'".
