Dažādu, galvenokārt ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji bija spiesti pamest dzimteni, lai apmestos uz dzīvi citās valstīs, tostarp Dānijā, kur dzīvo liela latviešu diaspora. Te veiksmīgi darbojas Latviešu nacionālā biedrība, kuras paspārnē pirms pusotra gada tika izveidots tautas deju kolektīvs „Ziemeļblāzma”, kuru vada divdesmit gadus vecā Daniela Vanceviča, kurai labāk patīk, ja viņu sauc vienkārši par Danu. Laikraksts “Latgales Laiks” sazinājās ar jauno vadītāju, kuras dzīve ir cieši saistīta ar dzimto Latgali.
– Dana, kā jūs nokļuvāt Dānijā?
– Esmu dzimusi nelielajā Saulkalnes ciemā, kas atrodas Salaspils novadā. Ar izcilību absolvēju Salaspils 1. vidusskolu, pēc tam iestājos Koldingas Universitātē (Dānija), kur studēju mārketingu un vadību.
– Un kā jūs nonācāt „Ziemeļblāzmā”?
– Studējot Koldingā, man ļoti pietrūka tuvinieku, savas valsts. Tāpēc, uzzinājusi, ka Dānijā jau vairāk nekā desmit gadus darbojas Latviešu nacionālā biedrība, nolēmu iestāties tajā. Cik man zināms, tad organizācija sākotnēji tika nodibināta, lai latvieši varētu satikties un parunāties savā dzimtajā valodā. Taču pēcāk radās ideja izveidot savu kori, kam dots nosaukums “Rietumvējš”. Pēc tam darbu sāka teātra studija "Pūpols", kā arī bērnu studija "Mazputniņš", kurā latviešu ģimeņu bērni apgūst latviešu valodu, Latvijas tradīcijas, vēsturi. Savukārt 2021. gadā tika nolemts izveidot latviešu tautas deju kolektīvu "Ziemeļblāzma". Interesentu bija ļoti daudz, viņu pulkā -- arī es.
-- Kā viss iesākās?
– Es atceros pirmo tikšanos. Atnācām un nolēmām, kurās dienās pulcēsimies, kuras dejas iestudēsim, kādi ir mūsu mērķi. Sākumā mēs bijām desmit. Kolektīvs sāka darbu oktobrī, un jau novembrī sniedzām pirmo Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīto koncertu. Pie mums ciemos ieradās dejotāji no Liepājas. Jāpiebilst, ka tobrīd „Ziemeļblāzmā” bijām jau 26 cilvēki. Un nu jau pusotru gadu mēs tiekamies katru sestdienu, mēģinām dejas, gatavojam jaunas programmas.
-- Jūs vadāt kolektīvu ne tik sen?
– Dejotāju sastāvā biju gadu, un tieši pēc gada mani apstiprināja par vadītāju.
– Vai pirms tam jums bija dejošanas pieredze?
– Jā, sāku dejot jau bērnudārzā, piedalījos dažādos festivālos un konkursos. Es dejoju līdz trešajai klasei, pēc tam bija diezgan ilgs pārtraukums. Bet piecpadsmit gadu vecumā atkal pievērsos dejošanai, atradu kolektīvu Salaspilī. Līdz deviņpadsmit gadiem dejoju "B" kolektīvā, bet pēc tam pārgāju uz "A". Un, godīgi sakot, tieši šajā periodā es iemīlējos dejā, tā kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Un jau tad mans mērķis bija tikt uz Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. Esmu tajos piedalījusies, bet tikai kā kora dalībniece, bet man nav bijusi iespēja dejot šajā grandiozajā pasākumā. Mums ar savu latviešu kolektīvu bija paredzēts piedalīties Deju svētkos, bet tad sākās Covid-19 pandēmija, kas tobrīd pārvilka svītru visiem maniem sapņiem.
– Vai tagad ir izredzes piedalīties svētkos?
– Jā, mēs tiem cītīgi gatavojamies, jau esam pat iegādājušies lidmašīnas biļetes.
– Kādas dejas jūs dejojat?
-- Mūsu kolektīvs ir diezgan jauns. Un mums sākotnēji bija mērķis – latviešu deju svētki. Lai tajos piedalītos, katrai grupai ir jāapgūst noteikts skaits deju. Pēc iepriekšējā vadītāja lēmuma mēs esam “D” grupā. Tiem, kas nezina -- visaugstākais līmenis ir "A", pēdējais līmenis -- "F". Vairums ārzemju kolektīvu dejo "D" vai "E" grupā. Mums svētku repertuārā ir sešas dejas. Starp citu, mums ir arī deja ar latgalisku „piesitienu”, kurā dejo tikai sievietes ar ap galvu apsietiem lakatiem.
-- Kas jums iestudē dejas?
– Kaut ko izdomāju es, kaut ko palīdzēja iestudēt citi horeogrāfi. Pagājušajā gadā bijām ciemos pie zviedru deju kolektīva. Tur bija ieradies Latvijā pazīstams horeogrāfs un dejas pedagogs Jānis Purviņš. Viņš vairākkārt ir organizējis deju svētkus. Kopā ar viņu visu nedēļas nogali slīpējām noteiktas dejas, kas mums bija vajadzīgas, lai piedalītos svētkos. Tas bija lieliski! Un, protams, disciplīna būtiski atšķiras. Mums bija liels gods mācīties pie Jāņa Purviņa.
– Ja esmu pareizi sapratusi, tad jūsu kolektīva dalībnieki strādā, un viņiem dejošana ir tikai hobijs, nevis darbs?
– „Ziemeļblāzmā” dejo cilvēki, kuri Dānijā dzīvo jau ļoti sen. Viņi šeit strādā, veido savu dzīvi. Mēs nolēmām tikties reizi nedēļā sestdienās. Šī ir labākā diena sanākšanai kopā un mēģinājumiem. Satiekamies, runājam savā dzimtajā valodā, katru reizi atvedam latviešu nacionālos ēdienus, kurus rūpīgi gatavojam savā virtuvē. Tie, kas dzīvo dzimtenē, diez vai mūs sapratīs, bet mums šī sestdiena ir diena, kad varam izbaudīt komunikāciju ar saviem tautiešiem. Tā ir mūsu saikne ar Dzimteni, ar Latviju. Deju kolektīvā ir meitene, mēs parasti kopā braucam uz mēģinājumiem, viņas draugs ir dānis. Un viņa jau no paša sākuma izvirzīja nosacījumu -- lai kas arī notiktu, vai kādam būtu dzimšanas diena vai kāds cits notikums, sestdienās viņa dodas pie mums, uz mēģinājumiem. Jāteic, ka dāņi to vērtē ļoti atzinīgi, un meitenes draugi nekad neplāno nekādas ballītes sestdienās. Šādu piemēru mūsu kolektīvā ir ļoti daudz. Un tas ir lieliski, ka cilvēki vēlas dejot, ka viņiem mirdz acis -- tas mani ļoti motivē.
– Un kā būs pēc deju svētkiem?
– Esmu jau vairākkārt par to domājusi. Man jau ir plāns apgūt citas dejas. Varbūt dosimies ciemos pie citiem kolektīviem un uz citām valstīm, arī uz Latviju. Aicināsim ciemiņus no dzimtenes. Savukārt 2024. gadā vietējās latviešu biedrības gatavojas rīkot Dziesmu un deju svētkus Kanādā. Un mēs ļoti vēlamies tur nokļūt, protams, ja mums tas izdosies. Tas ir ļoti sarežģīti, jo cits kontinents un garš, dārgs ceļš. Taču mēs ceram.
– Un ko jūs teiksiet par sadarbību ar Latgales kolektīviem?
– Es esmu tikai "par". Zinu, ka jūsu reģionā un Daugavpilī ir daudz lielisku deju kolektīvu, no kuriem mēs varētu daudz ko mācīties. Esmu daudz laika pavadījusi Latgalē. Daugavpils ir manu vecāku dzimtā pilsēta. Šeit dzīvo mana vecvecmāmiņa, vecvecāki, tantes, kā arī mana māsīca un brālēns. Es mīlu Latgali, tās kultūru un tradīcijas, šo novadu, kurš ne velti tiek dēvēts par "Zilo ezeru zemi". Un, ja man rodas iespēja, vienmēr labprāt to apmeklēju. Un, ja vietējie kolektīvi vēlas ar mums sadarboties, varu teikt tikai -- jā, jā un vēlreiz jā.
– Rīt Latvijā svin lielus svētkus – Neatkarības atjaunošanas dienu. Ko jūs gribat novēlēt savai dzimtenei?
– Ceru, ka Latvijā sāksies ekonomiskā attīstība, ka valsts augs un plauks. Es gribu, lai cilvēki to nepamet, bet, tieši pretēji, – atgriežas. Priecīgus svētkus, mana mīļā zeme!
