Daugavpils Sporta skolas basketbola trenere Irina Romaņenko atzīta par 2022./2023. gada sezonas junioru treneri. Šī viņai ir ceturtā šāda Latvijas Basketbola savienības balva un otrā pēc kārtas. Un šī balva ir pelnīta, ņemot vērā, kādus rezultātus Irinas trenētās meiteņu komandas ir sasniegušas ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī. Par paveikto un panākumiem I. Romaņenko pastāstīja laikrakstam "Latgales Laiks".
-- Irina, šī ir ceturtā balva. Diez vai šādu rezultātu var uzskatīt ar nejaušību. Tas, manuprāt, liecina par izcilu darbu daudzu gadu garumā.
– Jā, godīgi sakot, labākā junioru trenera balva man nebija pārsteigums. Šai balvai parasti izvirza Latvijas čempionus, bet mēs izcīnījām vēl divas medaļas. Turklāt U19 sudraba medaļa man ir viena no svarīgākajām, jo šādu rezultātu sasniedzām pirmo reizi Daugavpils basketbola vēsturē. Vecākā, absolventu grupa iekļuva Latvijas čempionāta finālā, kas pārsteidza daudzu citu valsts basketbola skolu pārstāvjus. Rīgā bija sensācija, ka A grupā izcīnījām otro vietu, jo uzvarēt valsts čempionātā U12, U14 grupā ir viens, bet vecākajās grupās -- tā jau ir augstākā pilotāža. Un tas ir desmit gadu darba rezultāts. Desmit gadus tiek veltīti visi spēki darbam ar bērniem, un viņi sasniedz vēlamo rezultātu. Protams, mums ir, uz ko tiekties. Tas viss ir pateicoties mūsu izveidotajai sistēmai. Mums nav daudz treneru, bet visi prot savu darbu. Tādējādi galarezultātā šie bērni ir izgājuši arī pieaugušo komandu skolu, tagad -- arī Baltijas līgas skolu.
Ja runājam par balvu, tad tas nebija pārsteigums arī tāpēc, ka esmu šīs junioru komisijas locekle. Balsojums notika manā klātbūtnē. Par manu kandidatūru nobalsoja vienbalsīgi. Taču jāteic, ka tas vienmēr ir patīkami.
-- Bet šī jau nav pirmā šāda balva, bet gan ceturtā ...
-- Jā, ceturtā un otrā pēc kārtas. Taču pēdējā man tika pasniegta 10 tūkstošu līdzjutēju klātbūtnē, un man tas bija pirmo reizi. Pirmās divas balvas saņēmu Saeimā, agrāk bija tā, ka uz Latvijas parlamentu tika aicināti labākie treneri kopā ar labākajiem audzēkņiem, kuri skolu beidz ar vērtējumu, kas nav zemākas par astoņām ballēm. Visiem tika organizēta ekskursija, izrādītas telpas, stāstīts par Saeimas darbu, pēc tam sekoja apbalvošana, kopīga fotografēšanās. Taču pandēmija ieviesa savas korekcijas, parlamentā nevēlējās riskēt ar veselību, pulcējot telpās lielu skaitu cilvēku. Pagājušajā gadā mums pasniedza balvas sporta seminārā, kurā es nepiedalījos. Rezultātā balvu man vienkārši atdeva kaut kādā zālē. Nebija ne svētku sajūtas, ne eiforijas. Šogad viss bija citādāk. Pandēmija ir beigusies. Un Latvijas Basketbola savienība sarīkoja mums īstus svētkus ar daudz iespaidiem un pozitīvām emocijām. Balvas tika pasniegtas Latvijas vīriešu izlases pārbaudes spēlē ar Somijas izlasi. Mūs uzaicināja laukumā un pasniedza balvas, klātesot 10 tūkstošiem basketbola līdzjutēju. Jāatzīst, ka tas atstāja neaizmirstamu iespaidu. Es ļoti mīlu savu darbu, un, ja to novērtē, tas dod papildu stimulu strādāt vēl labāk. Tagad es komplektēju, un šajā darbā man palīdz kolēģi treneri, 2013. gadā dzimušu meiteņu grupu. Skatos uz meitenēm, kādas viņi atnāk, vēl neko neprotot, un kādas ir kļuvušas, absolvējot skolu. Protams, ne visas to pabeidz, bet daudzas tomēr sasniedz mērķi. Un tā tas ir jebkurā sporta veidā.
– Irina, šogad Latvijas U16 izlasē spēlē trīs jūsu audzēknes, turklāt nevis sēž uz rezervistu soliņa, bet ir pamatsastāvā. Anna Liepiņa kļuva par izlases labāko spēlētāju aizvadītajā Eiropas čempionātā, turklāt arī Eiropas labāko spēlētāju rangā viņai ļoti augsta -- 13. vieta. Vai šāds rezultāts arī ir pirmo reizi?
-- Jā. Latvijas izlasē nekad nav bijušas pat divas Daugavpils basketbolistes. Kur nu, nebija pat vienas, kas stabili spēlētu pieciniekā. Bija 6--7 spēlētājas, kuras visbiežāk sēdēja uz soliņa kaut kur patālāk. Šogad Daugavpils U16 komandas basketbolistes šeit, Daugavpilī, kļuva par Latvijas čempionēm un, starp citu, divkārtējām čempionēm. Un tas ir ļoti patīkami. Tā bija lieliska spēle, ar daudz emocijām, pilnām līdzjutēju tribīnēm. Tādējādi trīs mūsu basketbolistes tika uzaicinātas uz Latvijas izlasi, tiesa, kandidātes bija četras. Un Daugavpils trijotne gandrīz visās Eiropas čempionāta spēlēs devās laukumā pirmajā pieciniekā. Es nepārspīlēšu, sakot, ka viņas „diriģēja” spēli. Anna Liepiņa izlasē ir pirmajā vietā visos rādītājos: efektivitāte, punkti, atlēkušās bumbas. Viņa saņēma valstsvienības labākās spēlētājas balvu.
-- Un ko jūs kā trenere varat teikt, skatoties viņu spēli?
– Anna ir izteikta līdere. Gara auguma meitenes parasti ir tādas klusas, viņas vajag mudināt. Bet Annai ir tāds raksturs, ka var pat noteiktā brīdī uzkliegt meitenēm, viņai ir autoritāte. Ja viss ritēs veiksmīgi, viņai ir lieliska nākotne basketbolā. Tamirisa Simonova Eiropas čempionātu aizvadīja ļoti labā līmenī, ļoti laba basketboliste un viņai ir trešais rezultāts komandā. Ļoti uzticama spēlētāja gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Savukārt Mila Luzgina ir jaunākā no visām, viņai ir tikai četrpadsmit gadu, oktobrī paliks piecpadsmit, un viņa spēlēja Latvijas čempionātā, meiteņu Eirolīgā, Eiropas U16 čempionātā. Mila devās laukumā kā pirmais numurs, saspēles vadītāja. Pirmais numurs ir aptuveni 40% no komandas, jo viņa vada spēli, organizē to, redz laukumu, to, ka jāatdod piespēle, piemēram, Annai. Mila ir pirmajā vietā rezultatīvās piespēlēs komandā. Tajā pašā laikā pirmajam numuram ir vairāk kļūdu, arī efektivitāte var būt zemāka, jo ir ļoti liela atbildība. Spēlētāja nes šo slodzi, un bieži vien salūzt, bet Mila izturēja visas spēles. Neteikšu, ka viņa spēlēja lieliski, bet savā labā līmenī. Mazai meitenei šī ir lieliska pieredze. Un esmu pārliecināta, ka nākamgad, ja Mila iekļūs U16 pēc sava vecuma, viņa jau demonstrēs pārliecinošāku sniegumu. Mēs to vēlamies, jo zinām viņas potenciālu.
– Ļoti labi atceros sezonas beigas, finālus, cīņu par medaļām. Tas bija ļoti nervozs un stresains laiks. Kur jūs smeļaties spēku?
– Es teiktu, ka pārsvarā tās bija pozitīvas emocijas. Esmu trenere, kura visas emocijas atstāj laukumā. Cenšos, lai arī manas audzēknes darītu tāpat. Protams, ir zaudējumu rūgtums, arī sezonas beigas bija pārāk emocionālas, un ne vienmēr emocijas bija pozitīvas. Eirolīgā mēs zaudējām pēdējās sekundēs, U17 pēdējās sekundēs zaudēja divas spēles, kā rezultātā palikām sestajā vietā, lai gan bija iespēja izcīnīt medaļas. Es pēc visām šīm emocijām eju peldēt. Gandrīz visu gadu peldos atklātās ūdenstilpēs, no aprīļa līdz pat oktobra beigām, pēc tam apmeklēju baseinu. Ūdens man dod daudz enerģijas, atslābina, noņem visu negatīvo, es katru dienu vingroju, mājās ir trenažieris. Vēl palīdz tikt galā ar visu bērnu atdeve. Viņi ir lieliski. Un, manuprāt, pie manis trenējas vislabākie bērni. Mums nav jautājumu par treniņu apmeklēšanu. Ja kāda aizgājusi pie zobārsta, viņa vakarā man atsūta ziņu, ka noskrējusi krosu, tas ir pats par sevi saprotams. Cita devusies ciemos nedēļas nogalē, bet atsūta man informāciju, ka ir atstrādājusi izlaisto treniņu. Meitenēm jau pašā sākumā ir pateikts, ka mēs esam komanda. Turklāt manas audzēknes ļoti labi mācās skolā. Prieks strādāt ar tādiem bērniem. Es vienmēr saku, ka bērni ir tādi, kādi ir viņu vecāki. Un mums ir lieliski vecāki, kuri atbalsta savus bērnus, atbalsta trenerus, atbalsta basketbolu. Rezultātā meitenes, kuras absolvējušas mūsu nodaļu, pēc tam studē augstskolās, mums ir ļoti daudz topošo ārstu, es jau pierakstos pie viņām rindā (smejas). Šogad daudzas iestājās Daugavpils Universitātē, RTU, visas vēlas iegūt augstāko izglītību, visām dzīvē ir kāds mērķis. Un es domāju, ka basketbols viņām šajā ziņā ļoti palīdz.
-- Pavisam drīz sāksies jaunā sezona. Kā jūs tai gatavojaties? Cik mums būs junioru komandu?
-- Pirmo reizi Daugavpils sieviešu basketbola vēsturē mums būs pirmais komplekts. Pirmo reizi spēlēsim visās vecuma grupās. Iepriekš mums vismaz vienā vecuma grupā bija robs. Jā, šoreiz dažās komandās, varbūt, nav tik daudz spēlētāju, taču esam gatavi spēlēt. Augstākajā divīzijā spēlē U19, U17, U16, U15, U14. Augstākā divīzija ir Latvijas astotnieks. Pagājušajā gadā otrajā divīzijā bija vienīgā no mūsu komandām -- U9, bet viņas labi spēlēja, finālā ieņēma pirmo vietu un rezultātā tika labāko astotniekā. Un tas ir solis uz priekšu. Savulaik mēs sākām ar to, ka jāiekļūst Augstākajā divīzijā, nākamais mērķis bija vismaz kaut kāda medaļa, pēcāk izcīnījām pirmo bronzu, tad sudrabu, gaidījām zeltu. Un nu mēs vācam “zelta krekliņus”, kas tiek dāvināti čempionēm katrā vecuma grupā. Nu mums ir pieci šādi T-krekli
-- Paldies par interviju.
Daugavpilī pēdējā laikā aktīvi attīstās arī vīriešu basketbols. Latvijas Basketbola savienības padomes pārstāvis Igors Aleksejevs informēja, ka viņš turpinās aktīvo darbu pie sieviešu un vīriešu basketbola attīstības Daugavpilī. Daudz kas jau ir sasniegts, taču priekšā ir ne mazāk ambiciozi mērķi. Un, pateicoties labi koordinētam kopīgajam darbam, Igors par to ir pārliecināts, viņi spēs paveikt jebkuru, pat šķietami nepaveicamu uzdevumu.
