„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.8 °C
apmācies

Latgalīši i Reiga

Valentīns Lukaševičs

Skoborga (tys ir Franča Kempa pseidonims) 1913. godā roksta, ka latgalīšu īceļuošona Reigā suokusēs 19. g. s. 90. godūs i ka iz roksta saraksteišonys šaļti Reigā jau dzeivojūt 12–15 tyukstūši latgalīšu1. Cyti publicisti ari nūsauc leidzeigu latgalīšu skaitu Reigā.

1912. godā Reigys latgalīši nūdybynuoja sovstarpejuos paleidzeibys bīdreibu „Latgale” (pagaidu prīkšnīks – J. Gasperovičs). I tei nibyut nabeja latgalīšu pyrmuo bīdreiba Reigā.

Nailgi pyrms Pyrmuo pasaulis kara Reigā dzeivojūšī latgalīši izveidova bīdreibu „Wacaine”. Oficialu darbeibu itei bīdreiba īsuoce svātdiņ, 1913. goda 28. aprelī (piec vacuo styla) – ar diskuseju puorpylnu kūpsapuļci2 (bīdreibā par daleibnīkim pīsasaceja apmāram 150 cylvāki (īsastuošonys moksa – 1,5 rubli, ikmieneša moksa – 40 kapeikys)).

Wacainis” pyrmuo organizatoriskuo sapuļce nūtyka 1913. goda 18. majā (piec vacuo styla). Šamā dīnā par bīdreibys prīkšsādātuoju tyka īvālāts Ontons Trūps, par prīkšsādātuoja vītnīku Aloizs Spīčs, par kaseri Jezups Krusts, a par sekretaru Odums Greļs. Par volda lūceklim tyka īvālāti Bronislavs Leitāns, Kazimirs Strods i Stanislavs Kaļva.

Ontonam Trūpam tūlaik Reigā pīdarēja divi nomi, jis beja akcionars Rīgas Rūpnieku Savstarpējā kredītsabiedrībā (kanturs Lelajā Griecinīku īlā Nr. 15).

Bīdreiba „Wacaine” beja gon sovstarpejis paleidzeibys organizaceja, gon nūsadorbuoja ar kulturys i izgleiteibys pasuokumu reikuošonu. „Mērki: materialō paleidzeiba, izgleiteibas veicynōšona un tautyski sareikōjumi. B-bas sareikōjumi kupli apmaklāti.”3

Kod suocēs Pyrmais pasaulis karš, Ontonu Trūpu, Aloizu Spīču i cytus bīdreibys „Wacaine” vadeituojus īsauce karadīnestā. Par bīdreibys vadeituoju tyka īvālāts Eduards Pridulins4 (Donatam Latkovskim – Produliņš5), bīdreibys vadeituojam aktivi paleidzēja Jezups Grandāns, Boleslavs Miglinīks i c.

Sova nūzeime ci nanūzeime Reigys i cytu latgalīšu lītā beja Rīgas Latviešu biedrībai (saukta Māmuļa).

Izskotūt cauri bīdreibas goda pōrskotus, radzam, ka leidz 1901. godam, kad bīdreiba jau pastōvējuse vairōk kai 30 godu un sovu darbeibu atteistējuse plaši jō plaši, un simtim dažaidus prīkšlasejumus nūturējuse par nacionalim un kulturalim jautōjumim, par Latgolu runōts vel natyka. Daļa nu Rīgas latvīšim zynōja, ka tur ir gon tī poši latvīši, kas sovaidōk runoj, bet kautkū tyvōk par jim pagaidom nasprīde. Nalelō latgaļu inteligences saujeņa beja izkaiseta Pīterpilī un cytur, bet Reigas latvīšu b-bā daleibu najēme, vai lobōki sakūt, nabeja kam daleibu jemt. [..] Kai pyrmais par Latgolas jautōjumim Rīgas latvīšu b-bas zineibu komisijas vosoras sapuļcē 1901. g. 13. jūnijā runoj bzk. Francis Trasuns: „Par zamōkōs kulturas īmeslim pi Vitebskas guberņas latvīšim, saleidzynōjūt ar vidzemnīkim un kurzemnīkim”. Avīze „Baltijas Vēstnesis” 1901. g. Nr. 133 un Nr. 134 plaši atstōsta referata saturu. Trasuns sovā referatā ir aprōdējis latgaļu apstōkļus, jūs kulturu, un nūskaidrōjis starpeibu storp latgalim un pōrejim latvīšim. Nūraida dūmas, ka katōļticeiba varātu byut vaineiga pi zamōs kulturas, nūrōdeidams uz frančim un lelajim zynōtnes veirim katōlim, un pīrōda jezuitu un dominikaņu kulturalū darbeibu Latgolā. Tōļōk atspākoj pōrmatumus, ka latgaļu inteligence nasaryupej par sovas kulturas paceļšonu. „Mes navaram praseit nu cylvāka, kam ir saisteitas rūkas un kōjas, lai jys parōda sovu spāku,” (drukas aizlīgums) un tōļōk referatā pīrōda, ka varam pōrmest Baltijas tautas brōlim, ka jī „nav turējuši par vajadzeigu īpasazeit tyvōk ar vitebskīšu izlūksni, dzeivi, vajadzeibom, dzīsmom u. t. t.”

Beidzūt runoj par tū, kai varātu paleidzēt Vitebskas latvīšim tikt pi gaismas. Latvīšim daudz grōmotu un žurnalu, bet vysi drukōti gotu burtim, kū Latgolā napazeist. Šī gotu burti ir žūgs storp baltīšim un latgalīšim, kam gryuti tikt pōri.

Taida volūda pyrmū reizi atskanēja Reigas latvīšu bīdreibā. Kaidas debates jei izsauce, pagaidam nav nūskaidrōts. Laikroksti lītu atreferej ļūti objektivi un „Balss” Nr. 25. 1901. g. 20. VI. roksta tai: „Jōpīkreit, ka šis (Tras.) pōrmatums gon ir pa sovai nūpītnai daļai dybynōts.”

Tōļōkūs bīdreibas goda pōrskotūs otkon nikaidu ziņu par Latgolas jautōjumu nav. Tikai 1905. goda pōrskotā Nr. 37, 24. lpp. ir šaida ziņa, ka poručiks Osis nu Mandžurijas, Reigas latv. b-bai dōvynōjis 100 rubļu „grōmotu izdūšonai prīkš inflantīšim” (t.i. latgalīšim), bet ka taida suma šam mērkam byutu izlītōta, nav radzams, un tai par latgalīšim otkon leidz pat 1908. godam pōrrunu nav.

Sōkūt ar 1908. godu, kai tys nu pōrskotim radzams, vairōk godus nu vītas R. latv. b-bas zineibu komisijas vosoras sapuļcēs, un ari cytā laikā, ir cylōti jautōjumi par Latgolu un jōs pēteišonu. Ap šū laiku te uzastōj vairōki cyti latgoļu sabīdriskī darbinīki un, bez Trasuna, referātus losa un debatej vēļ Fr. Ķemps, N. Rancāns, P. Dzenis, brōli Skrindas un c. Tagad par Latgolas jautōjumu sōk referātus laseit ari bīdreibas lūcekli Rupais, M. Siliņš u. c.”6

1922. goda rudinī nūtyka pyrmuos Saeimys vieliešonys. Nu vieliešonu rezultatim redzim, ka Reigā par latgalīšu i lītovīšu sarokstim kūpā ir nūdūts apmāram pusūtrys tyukstūts bolsu7.

20. g. s. suokūs t. s. Reigys teksts beja populars latgalīšu publicistikā i daiļliteraturā.

Konstance Daugule ceļuojuma aprokstā („informatīvs raksts ar daiļdarba elementiem”8) „Par Reigu”9 izstuosta sovus telpiskūs nūvāruojumus, prūti, ka vidzemnīki i it eipaši reidzuoni dzeivoj daudz puorticeiguok par latgalīšim, ituo aproksta vydsdaļā paviestej, ka latgalīšu zemnīki jau izsenis vad iz Reigu puordūt lynus, i tod sātinīki vasalys 8 dīnys ar napacīteibu gaida pasyuteituos duovonys i apskauž tūs, kurim pošu acim byus pasalaimejs redzēt Reigu – „dumoju ko dabasûs tikšu!”.

Autoreminiscence par šamā aprokstā pīmynātū Reigu atrūnama juos pošys piec puora godim publicātajā tāluojumā „Pyrmì gaili” (1913).

Latgalīšu prozā izteiksmeiguokais Reigys tāluojums ir atrūnams Juoņa Rudiņa garajā stuostā „Skrondu vosora”10. Psihologiskuo realisma stylā īturietojā stuostā „skaistā, saulaiņā pavasara reitā nabadzeigō Raznas apgobola Zeiļu cima kaimini Silvijs Indričs un kristtavs Kukuļs laižas meklet dorba uz Baltiju”11 i nūkliust Reigā, kura izraisa jimūs (it eipaši Silvejā) ambivalentys izjiutys.

Juoņa Rudiņa nūvodnīks i draugs Meikuls Apeļs Silveja i juo krystāva dzeivi Reigā puorstuosta tai: „Reigā Silvijs ar kristtavu Kukuli apsastoj kaidā nateirā Latgolas prikšpiļsatas ibraucamā vitā, kur porosti apsastoj nu Latgolas ibraukuši dorba maklatoji, jo vini te jutas tik pat valeigi, kai lauku satōs un pornokuši nu dorba meklešonas pa piļsatu, var nukrateit laucinikim napanasamū piļsatas saspisteibu un steigu. Kristtavs Kukuļs ikreita noc meklet dorbu uz staciju, kura kai latgališu dorba maklatojim, tai ari Baltijas saiminikim – strodniku maklatojim nuder par eistū dorba biržu, jo te parosti saiminiki saleigst sev kolpus, dorba maklatoji ikreitu sasatykdami sovstarpeji informejas par dorba dabošonas izredzem. Bet dabot dorbu izaroda na tik vigli. Pait pors nedeļu naportrauktā klaušynošonā pec dorba. Par šu laiku Silvijs Indričs ir piļneigi breivs un laiku pavoda klejojut pa Reigu un nuvarojut piļsatas dzeivi. Sovaidu ispaidu Reiga atstoj uz Silviju. Laseidams par Reigu gromotōs un klauseidamis cytu nustostūs, viņš agrok Reigu beja isadumojis kai kaut ku lelisku un varenu. Tyvok isaskotut lelpiļsatas dzeivē, viņš goja pi sledziņa, ka Reiga patiseibā ir tikai eļne ar šabloniskim, geometriski pareizim piļsatas nomim, ar gļumim valnanim – piļsatas šeftmanim, kam svešs vyss pyrmatneji calais un idealais, ar skrondainim, nužalojamim strodniku borim. Tumar šos eļnes techniskōs piļneibas un sasnagumi, viņu, pi lauku vinkoršeibas un dabiskuma pirodušū jaunekli, aizraun, aizstota apbreinot lelpiļsatas techniskōs labireiceibas sasnagumus. Divejaidas jyutas Silvijā plusas klejojut pa Reigas ilom: viļšonōs un ignums pret vysu radzatū, bet kupā ar tu ari nuspisteiba un nazkaida nanujaušamō porokuma un piļsatas leliskuma sajyuta, kur atsevišks individs ir gluži niceiga druska”12.

Juoņa Rudiņa stuostā Reiga mirdz vysūs lelpiļsātom rakstureigūs kontrastūs, storp naturalisma pylnim (bet ni puoruok garim) aprokstim dzeivoj i dorbojās tipāži, kuri ir koloriti i pīteikūši individuali.

1 Skoborga. Latgalìši Reigâ // „Jaunas Zinias”, 31.01.1913.

2 Latgalìšu bìdriba „WacaineReigâ // „Jaunas Zinias”, 15.05.1913.

3 Bukšs M. Francis Kemps. Ceineitōjs par tautas tīseibom. [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1969., 162. lpp.

4 Pridulins E. [B.n.] // „Drywa”, 06.01.1916.

5 Latkovskis D. Nacionālā atmoda Latgalē. Modinātāji, darba veicēji. – Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1999., 157. lpp.

6 M. B. Pyrmais tautas vīnōšonas dorbs // „Zīdūnis”, 1935., Nr.1-2.

7 1. Latwijas Saeimâ iwalati // „Latgolas Wòrds”, 18.10.1922.

8 Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904 – 2004. – Rīga: Zinātne, 2005., 27. lpp.

9 Daugul' K. Par Reigu // „Drywa”, 03.08.1911.

10 Rudiņs J. Skrondu vosora // „Zīdūnis”, 1931., Nr. 6., Nr. 7/8., Nr. 9/10., Nr. 11/12.

11 Apeļs M. Pizeimes par I. Latgolas rakstniku konkursa daleibniku dorbim // „Zīdūnis”, 1929., Nr. 2.

12 Apeļs M. Pizeimes par I. Latgolas rakstniku konkursa daleibniku dorbim // „Zīdūnis”, 1929., Nr. 2.