Nosacīti novelkot Jaunās Forštates dalījuma līniju pa Aveņu ielu, kas stiepjas caur mikrorajona centru, tad vienu no tā daļām – ziemeļrietumus – milzīgo un nepievilcīgo daudzstāvu monolīto dzīvojamo ēku dēļ varētu nosaukt par “ Daugavpils Manhetenu”. Bet, pateicoties kādam nezināmam asprātim, tautā šo Jaunās Forštates daļu tagad dēvē par "bermudām", jo, skatoties uz to no augšas, ir skaidri redzams trīsstūris.
Viss tāpat kā citur
Patiesībā Bermudu salas ir tikai viens no draudīgās ģeometriskās figūras galiem, kurā pazūd kuģi, lidmašīnas un cilvēki. Daži iedzīvotāji stāsta, ka arī Jaunās Forštates “Bermudu salās” var apmaldīties un pat pazust, taču tas ir maz ticams, jo trīsstūra vienā pusē ir Aveņu iela, otrā – mežs, bet trešajā -- Vecās Forštates privātmājas. Nu kā gan šeit var pazust?
Te ir viss pilnvērtīgai dzīvei: veikals un mazākas tirdzniecības vietas, bērnudārzs un rotaļu laukumi, apjumta autostāvvieta, frizētava, procedūru kabinets, aptieka, apavu remontdarbnīca, bērnu klubs "Sudraba avoti" u.c., vārdu sakot, "Bermudu salas" var pastāvēt autonomi, bet, ja kaut ko savajagas, var aiziet uz Jaunās Forštates otru pusi. Bet ja arī šeit neizdodas nokārtot sadzīves jautājumus un atrisināt problēmas, tad sēdieties autobusā vai mikroautobusā un dodieties uz Daugavpils centru -- tas ir tikai desmit minūšu brauciena attālumā.
No Vecās Forštates puses uzkalnā kāpa vīrietis, tad apstājās, lai atvilktu elpu. Sešdesmit astoņus gadus vecais Nikolajs Romanovskis dzīvo privātmājā Zeltkalna ielā. Viņš devās uz Jauno Forštati, lai izņemtu naudu bankomātā un iepirktos veikalā. Nikolaja darba stāžs ir 44 gadi un viņš saņem pieklājīgu pensiju: “Mums ar sievu naudas pietiek. Nopirkām dzīvokli cietoksnī. Dzīvot savā mājā nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist. Ir labi, kamēr spēks kaulos, bet ko darīt, ja nepietiks enerģijas, lai izkurinātu krāsni, nošķūrētu sniegu, atnestu malku vai veiktu citus mājas sakārtošanas un uzturēšanas darbus? Šajā gadījumā vislabākais ir mājoklis ar visām ērtībām.”
1977. gadā Romanovski iegādājās pusmāju Vecajā Forštatē un kopš tā laika tur dzīvo. Nikolajs Romanovskis labi atceras, kā pagājušā gadsimta 70. gados toreizējais Pirmā maija ciems sāka iegūt savas aprises: “Sākumā šeit nebija nekā – tikai tukšs klajums, tad sākās aktīva celtniecība. Šeit puse bija kooperatīvie mājokļi. Pēdējā tika uzcelta šī monolītbetona māja,” pensionārs norādīja uz to ar roku.
Šie pelēkie, noplukušie un bezgaumīgie “debesskrāpji” ir kārtējie padomju laiku arhitektūras un būvniecības „šedevri”. Taču tad cilvēkiem nebija izvēles, viņi priecājās, ka tikuši pie sava -- atsevišķa -- mājokļa, un arī tagad diezin vai vēlas pārcelties uz citu vietu pilsētā, jo cilvēki pierod pie visa.
Nikolajs piedzima Baltkrievijā, kur pēc skolas iestājās universitātē, taču veselības stāvokļa dēļ nevarēja studēt. Pat gribēja kļūt par helikoptera pilotu, mēģināja iestāties Saratovas lidotāju skolā, taču slimības dēļ nācās atteikties arī no sapņa par debesīm.
Pēc tam Nikolajs atbrauca uz Daugavpili, iekārtojās darbā toreizējā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, kur dažādos darbos strādāja no 1979. līdz 2019. gadam: “Atceros savu jaunību. Kā mēs skrējām no Vecās Forštates uz Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas rajonu, kur tolaik notika dažādi izklaides un svinīgi pasākumi. Gaisa tilta tolaik nebija, mums bija jāšķērso dzelzceļa sliedes, lienot zem vagoniem. Protams, ka riskējām...”
Dzīve vienatnē
Dmitrijs Šestaks Daugavpilī nokļuva nejauši. Viņš piedzima, dzīvoja Dagdā un domāja, ka tur arī paies viss mūžs, līdz kādu dienu atbrauca uz Daugavpili ciemos pie brāļa. Tas bija pilsētas svētku laikā: “Viņš man piedāvāja darbu, es piekritu, iekārtojos darbā un galu galā paliku. Man šeit ļoti iepatikās. Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka nopirku dzīvokli šajā mikrorajonā.”
Dmitrijs „Bermudu trīsstūrī” dzīvo tikai gadu, bet jau ir iemīlējis šo apkaimi. Viņš nekad nav bijis precējies, nav arī mantinieku. Dmitrijs ir dzīvesbiedres meklējumos, ir gana labi situēts, strādā, viņam pietiek naudas pašam un pietiks arī ģimenes dzīvei.
Irēna steidzās savās darīšanās, taču atlicināja laiku īsai sarunai ar laikraksta „Latgales Laiks” reportieri. Viņa pastāstīja, ka strādājusi vispirms par šuvēju, pēc tam par meistari un kontrolieri šūšanas uzņēmumā Gajokā: “Es šeit saņēmu dzīvokli 1989. gadā. It nemaz nenožēloju, jo te ir laba vieta: vienā pusē dievnami, otrā -- mežs ar sēnēm un ogām. Turklāt blakus dzīvo mans dēls Edgars, kurš strādā policijā.”
Irēnai ir ar ko lepoties un par ko priecāties. Edgara meita, Irēnas mazmeita, deviņus gadus vecā Angelīna, ir sportiste, nodarbojas ar vingrošanu un biatlonu, viņai jau ir panākumi, nesen piedalījās sacensībās un ieguva otro vietu.
Irēnas meita Ilona dzīvo Jēkabpilī un strādā kokapstrādes rūpnīcā. Viņai ir dēls Marks un meita Ērika.
Savukārt personīgajā dzīvē Irēna vēlētos ko vairāk. Viņa jau desmit gadus ir viena, jo tā arī nav izdevies satikt cienījamu un kārtīgu cilvēku.
Irēna dzimusi Laucesas pagastā. Tur dzīvoja viņas ģimene, tētis nomira pirms 46 gadiem, bet mamma aizgāja viņsaulē 92 gadu vecumā. Saimniecība un zeme ir joprojām, tāpēc Irēna reizēm dodas uz dzimto vietu, strādā dārzā un gremdējas atmiņās par tur nodzīvotajiem gadiem. Viņai ļoti patīk cept dažādus našķus un gatavot krājumus ziemai.
Pasaule ir tik maza!
Par to kārtējo reizi pārliecinājos, satiekot septiņdesmit piecus gadus veco Gaļinu Stepanovu. Sarunā noskaidrojās, ka viņa ir bijušā 4. Daugavpils robežsardzes bataljona pirmā komandiera, pašlaik -- atvaļināta majora, septiņdesmit deviņus gadus vecā Dmitrija Stepanova sieva, kurš 90. gados bija šīs robežsardzes struktūras veidošanas priekšgalā. Viss sākās tieši ar viņu – profesionālu robežsargu – stingru un prasīgu komandieri, kurš lieliski pārzina savu jomu.
Mēs tolaik cieši sadarbojāmies, jo es daudz rakstīju par robežsargiem un labi pazinu Dmitriju Stepanovu. Tagad viņš ir slims, pārcietis insultu un neiet ārā. Gaļina ir komunikabla, draudzīga un labestīga, cik vien spēj, rūpējas par savu vīru, ar kuru kopā nodzīvoti 57 gadi.
Gaļina dzimusi Pleskavas apgabalā, ģimene toreiz dzīvoja Porhovskas rajona Osinoviču ciemā, bet Dmitrijs – Baltkrievijā. Uz Ilūksti Daugavpils rajonā vecāki viņu atveda, kad Dmitrijs vēl bija mazs zēns.
Gaļina ir no daudzbērnu ģimenes, kurā bija trīs meitas un pieci dēli, viņa -- visjaunākā: “Tētis nomira 1948. gadā, tāpēc mamma mūs audzināja viena. Tagad brīnos, kā mēs tikām galā. Mēs, māsas, tik tikko spējām pavadīt savus brāļus armijā. Diemžēl gandrīz visi jau ir aizgājuši viņsaulē, dzīva esmu palikusi tikai es un māsa, kura dzīvo Sanktpēterburgā.”
Vēl nesasniegusi pilngadību, Gaļina, vecākiem nezinot, devās uz toreizējo Ļeņingradu, lai iestātos medicīnas tehnikumā. Tur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Dmitriju: “Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Lai gan vīram nav viegls raksturs, viņš nav īpaši runīgs, nebārstās ar komplimentiem, Dmitrijs ir uzticams cilvēks, uz kuru var paļauties.”
Gaļinas dzīves spilgtākie iespaidi saistās ar bērnību un jaunību, tālaika atmiņām, kad cilvēki dzīvoja draudzīgi, komunicēja, kopā svinēja svētkus, dziedāja dziesmas dažādās valodās un nešķiroja cits citu draugos un ienaidniekos.
Stepanoviem ir sava vasarnīca Ozerkos, uz kurieni varētu izrauties no dzīves četrās sienās un atpūsties, taču veselība neļauj dzīvesbiedriem doties dabā. Tāpēc Gaļinai un Dmitrijam sagādā prieku no ielas paņemtais kaķis Keša un bērni -- divas meitas. Viktorija dzīvo Daugavpilī, bet Svetlana – Krievijā. Un, protams, 35 gadus vecais mazdēls un trīs mazmeitas, no kurām jaunākajai palika 18 gadi.
Savulaik Stepanovi apskatīja pasauli, pārceļoties no vienas Dmitrija dienesta vietas uz citu. Dzīvoja bijušās PSRS garnizonos, pat Damanskas salā, kas atrodas uz Krievijas un Ķīnas robežas, kur 1969. gadā starp abām valstīm izcēlās nopietns konflikts ar cilvēku upuriem. Pēc tam Dmitrijs Stepanovs tika nosūtīts uz Prževaļsku Kazahstānā, lai stiprinātu robežas aizsardzību. Tad uz Daugavpili, uz robežsardzes bataljonu, un dzīvi pensijā.
