Laikraksta „Latgales Laiks” iepriekšējā numurā publicējām intervijas ar Latvijas Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču pirmo daļu, ko viņš sniedza vizītes laikā Daugavpilī. Šodien, kā solījām, publicējam sarunas otro daļu. Šoreiz noskaidrosim, vai var salīdzināt divas Latvijas lielās pilsētas -- Liepāju un Daugavpili, un to iespējas, kā arī parunāsim par nacionālo aspektu.
Pēdējā laikā par diezgan ierastu lietu ir kļuvusi divu pilsētu -- Daugavpils un Liepājas -- salīdzināšana. „Vēju pilsēta” tiek uzskatīta par trešo lielāko pilsētu valstī. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2021. gadā tajā dzīvoja 67 964 cilvēki. Savukārt Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta. Un, pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem, mūsu pilsētas iedzīvotāju skaits 2023. gada sākumā bija 78 850 cilvēki. Daugavpils ir lielāka, bet tā atrodas pie Eiropas Savienības ārējās robežas, mūsu pilsētai nav savas lidostas, bet tuvākā ir vairāk nekā 200 kilometru attālumā, Daugavpilī, atšķirībā no Liepājas, nav arī ostas. Tas viss, protams, nevar neietekmēt investoru ieinteresētību.
“Kopš stājos Valsts prezidenta amatā, Latgalē esmu viesojies vairākkārt, un šo braucienu laikā daudz ko uzzinājis. Varbūt tagad mūsu lasītāji nedaudz pasmiesies par maniem atklājumiem, bet, redzot dzīvi Latgalē, es neesmu gatavs salīdzināt pat divus pagastus, kur nu vēl pilsētas. Piemēram, Balvu un Krāslavas novads atšķiras ar to vēsturiskajām, sociālekonomiskajām iezīmēm. Un kāpēc tad mēģināt salīdzināt divas pilsētas, no kurām viena ir ostas pilsēta, bet otra bija un joprojām ir nozīmīgs dzelzceļa mezgls? Viena atrodas rietumos, otra -- austrumos. Manuprāt, ir lietas, ko tās var pamācīties viena no otras. Un arī no Valmieras var pamācīties. Manuprāt, diezgan laba prakse (es biju Liepājā pagājušā gada augustā) ir redzēt, ka “Liepājas metalurgs” vairs nespēj strādāt, ka tirgus ekonomika liek mainīties, -- tas ir jāsaprot un jāpiedāvā investoriem citas iespējas, lai attīstītu ražošanu. Šodien jautāju Daugavpils vadībai, kā viņiem veicas ar investoru piesaisti pilsētai. Un viena lieta ir prasīt, lai valsts dara visu, mums ir Latvijas investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), par kuras darbību saņemam diezgan pretrunīgu informāciju: no pozitīvām līdz pat ļoti kritiskām atsauksmēm. Bet, ja pašvaldības priekšsēdētājs redz, ka ir iespējams piesaistīt investoru un atvērt viņam “zaļo koridoru”, pacensties mazināt birokrātiskos šķēršļus, sadarboties ar LIAA visos attīstības jautājumos, tad daudzas lietas virzās uz priekšu. Ko īsti investors prasa? Viņš lūdz darbaspēku, tostarp kvalificētu. Jautājums ir arī par infrastruktūras pieejamību, arī par to, kur ieguldīt līdzekļus, lai izveidotu biznesa inkubatoru vai industriālo parku.
Bet cik pareizi ir salīdzināt divu pilsētu iespējas? Varbūt, lai radītu veselīgu konkurenci? Var, protams, salīdzināt Daugavpili ar Valmieru, un šajā gadījumā mēs redzēsim pavisam ko citu. Salīdzināt Rēzekni ar Daugavpili, vai ar Ventspili... Manuprāt, šajā gadījumā būtiski ir tas, ka pašvaldībai kopā ar valdību jāmeklē iespējas attīstīt uzņēmējdarbību,” avīzei “Latgales Laiks” sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Latgale ir Latvija. Tā bija, ir un būs!
Jā, Latgale atšķiras no citiem reģioniem. Tā ir internacionālāka, atrodas pierobežā, šeit dzīvo lielāks skaits krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju. Bet tas nenozīmē, ka Latvijā Latgale ir atstumtā. Tieši pretēji. Šeit dzīvo daudz Latvijas patriotu, šeit mīl valsti tāpat kā Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē. Taču dažu vietējo politiķu rīcības, kā arī prokremliskās propagandas dēļ dažkārt rodas nepareizs iespaids par Latgali un latgaliešiem. Un šajā sakarā veidojas skandalozas situācijas. Protams, un to nedrīkst izslēgt, mums ir prokremliski noskaņoti iedzīvotāji, kuri akli tic visam, ko viņiem saka Kremlis, pat necenšoties „ieslēgt” saprātu. Taču man šķiet, ka pie tā ir vainīgi arī bijušie valsts vadītāji, neaizliedzot Krievijas kanālus, kuri tik to vien darīja, kā raidīja, cik slikti ir eiropieši un amerikāņi, un kā visi pārkāpj krievu tiesības un mēģina iznīcināt Krieviju un krievu tautu. Pašlaik viņi runā par to, kā Putins it kā cenšas glābt ukraiņus, vienlaikus iznīcinot viņu valsti, nogalinot civiliedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. Šajos tā saucamajos „glābšanas pasākumos” jau ir noslaucītas no zemes virsas Ukrainas pilsētas, tūkstošiem cilvēku zaudējuši mājas un ir spiesti bēgt uz ārzemēm, lai glābtu dzīvību.
Kopumā nacionālais aspekts Latvijā ir bieži apspriesta tēma. Bet ko par to domā valsts vadītājs?
“Diemžēl mēs bieži vien sekojam dažādiem stereotipiem. Tā nav, ka Latgalē Eiropas naudu neiegulda nemaz. Nesen viesojos Bauskas novadā un runāju ar vietējiem iedzīvotājiem. Piecēlās kāda sieviete, kura pirms gada pārcēlās no Balvu novada, atbrauca dzīvot pie meitas. Un, salīdzinot šo divu novadu ceļus un infrastruktūru, viņa atzīmēja, ka Bauskas novads šajā kontekstā ir ļoti sliktā stāvoklī. Jā, ir lietas un viedokļi, kas Daugavpilī atšķiras. Šeit ir izkārts mazāk Ukrainas karogu nekā, piemēram, Liepājā, ja mēs atkal atgriežamies pie abu pilsētu salīdzināšanas, vai Rīgā. Šeit ir informācijas telpa, kurā dominē viena veida ziņas, bet kā to mainīt? Pirmkārt, es domāju, ka mums biežāk jābrauc citam pie cita ciemos, jārunā, jāskatās. Es šodien viesojos Zinātņu vidusskolā, un vienai skolniecei bija interesants priekšlikums, -- izveidot apmaiņas programmu un braukt nevis no Latvijas uz Vāciju vai Itāliju, bet doties šādos braucienos pa Latviju. Un tad, iespējams, skolēni no Valmieras vai Rīgas, vai Liepājas atbrauks uz Daugavpili, padzīvos šeit, vai arī otrādi, tad varbūt situācija mainīsies. Viens no manas vizītes mērķiem ir skaidri parādīt visiem, ka Daugavpils ir Latvija, ka Daugavpili nekādā gadījumā nav jāuzskata par prokremlisku. Mums visiem ir savi mērķi, bet mūsu kopējais mērķis ir savas valsts neatkarība, drošība un labklājība. Jā, mums ir dažādi viedokļi, bet esmu cieši pārliecināts, ka tad, ja, nedod Dievs, pienāks „X” stunda, un par to esmu runājis arī agrāk, Daugavpils negaidīs ne “atbrīvotājus”, ne kādu citu. Es domāju, ka ir jārunā vienam ar otru, daugavpiliešiem vairāk jāstāsta par sevi. Sociālajos tīklos vai vietnēs zem publikācijām ir ne īpaši gudri komentāri, tie uzreiz izplatās pa visu valsti, tāpēc arī veidojas šie stereotipi, taču šajā gadījumā mums ir jārīkojas visiem kopā. Un es redzu pozitīvus notikumus -- ministri brauc uz Latgali, uz Daugavpili. Ministru prezidente man apliecināja, ka viņiem dots uzdevums vairāk komunicēt ar cilvēkiem. Svarīgi ir arī tas, ka mēs patiešām esam sākuši biežāk sazināties cits ar citu, tikties un vienoties. Mūsu kopējā dzīve ir balstīta uz principiem, ka Latvija ir viena visiem, vienalga, vai cilvēks ir no Daugavpils, Rēzeknes, Liepājas, Jūrmalas vai kāda novada. Jā, mēs esam dažādi, mums var būt atšķirīgs skatījums uz dažām lietām, bet ir galvenās lietas, kas mūs vieno. Un, manuprāt, nevajag pievērst uzmanību kaut kādiem stulbiem komentāriem, kur pieminēta Daugavpils. Meklēsim to, kas mūs vieno, nevis šķir,” viedoklī dalījās Edgars Rinkēvičs.
Valsts prezidents, kā jau ziņojām, runāja ar daugavpiliešiem. Dialogs izvērtās gana interesants. Neiztika arī bez sasāpējušām tēmām un asiem jautājumiem. Rezultātā valsts vadītājs apsolīja paturēt mūsu pilsētu savā redzeslokā. Un pilnīgi iespējams, ka tuvākajā laikā viņš šeit atgriezīsies, bet ne jau kā prezidents, bet gan neoficiāli, lai paskatītos, kā dzīvo daugavpilieši.
Komentāri