„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 24. decembris
Otrdiena
Ādams, Ieva
+1.0 °C
apmācies

Tabores ciems vakar un šodien

Anatolijs Krilovs

Augšdaugavas novada Tabores pagasta Tabores ciems īsti pavasarīgā, siltā un saulainā dienā bija pavisam tukšs, taču priecēja ar tīrību un kārtību. Ciemā ir daudz privātmāju, kurās pašlaik neviens nedzīvo. Un šeit ir saglabājušās unikālas baronu Engelhartu -- šo zemju bijušo īpašnieku -- laiku ēkas.

Viņiem šeit patīk

Padomju laikos šī apdzīvotā vieta saucās Tabora un bija Daugavpils rajona Taboras ciema padomes administratīvais centrs. Tolaik šajā teritorijā atradās kolhozs „Avangards”, kas pagājušā gadsimta 90. gados tika pārveidots par paju sabiedrību un pēc tam -- par pašreizējo Tabores pagastu.

Attālums no Tabores līdz Daugavpilij ir deviņi kilometri. Pēc 2015. gada tautas skaitīšanas datiem ciemā dzīvoja gandrīz 300 cilvēki, tagad ir mazāk.

Lai gan ciemā ir gana daudz tukšu privātmāju, pat visai pieticīgi nami šeit maksā diezgan lielu naudu. Vietējie iedzīvotāji pastāstīja, ka viens no īpašniekiem par savu savrupmāju prasa 17 tūkstošus eiro, neskatoties uz to, ka tajā papildu jāiegulda ievērojami finanšu līdzekļi. Ir arī daudz labāka māja, bet par 55 tūkstošiem eiro, taču ne visi var atļauties maksāt šādas summas. Citi mājokļi, kas atgādina spoku namus, nav pieprasīti, jo tiem nav īpašnieku vai tie nav ierakstīti zemesgrāmatā. Dažas mājas pilsētnieki izmanto kā vasarnīcas.

Gadās, lai arī ne bieži, ka ciemā apmetas uz dzīvi cilvēki no citām Augšdaugavas novada vietām. Tāpat kā, piemēram, pagasta bibliotekāre Anžela Spiridonova, kura pirms tam kopā ar ģimeni -- vīru un trim bērniem -- dzīvoja Augšdaugavas novada Naujenes pagasta Slutišķu vecticībnieku ciemā: “Izvēlējāmies Tabori, jo tā atrodas tuvu pilsētai, turklāt mans vīrs Dmitrijs strādā karjerā netālu no mūsu pašreizējās dzīvesvietas. Savukārt, lai no Slutišķiem nokļūtu Daugavpilī, vajadzēja gandrīz stundu. Mūsu bērniem, kuri darbojas pulciņos, tas bija problemātiski. Mums ļoti patīk ciems, bet, diemžēl, šeit ir maz cilvēku. Un tomēr pēc Slutišķiem Tabore mums ir civilizācija, turklāt bērniem ir iespēja komunicēt ar vienaudžiem.”

Taču, pēc Anželas teiktā, nelielo iedzīvotāju skaitu Taborē ar uzviju kompensē interesantas vēsturiskas vietas un unikālas baronu Engelhartu valdīšanas laiku mūra celtnes: “Vācu dažādu informāciju gan par tiem laikiem, gan mūsdienām. Vēsture mani ļoti interesē. Taču visi dati ir jāsistematizē, jāapkopo un jānoformē.”

Spiridonovu ģimene pārcēlās uz Tabori 2023. gada janvārī. Andžela jau gadu strādā par bibliotekāri, vienlaikus mācoties kvalifikācijas celšanas kursos. Savukārt Slutišķos viņa strādāja par gidi vecticībnieku mājā -- muzejā. Bibliotekāre nopietni aizraujas ar fotografēšanu, turklāt dara to augstā profesionālā un mākslinieciskā līmenī.

Skolas slēgšana ir liels zaudējums

Pašlaik ciemā ir privātie uzņēmumi, piemēram, logu ražošanas cehs, dažas transporta firmas, SIA u.c.

Liels trieciens ciema iedzīvotājiem bija pamatskolas un bērnudārza, kas darbojās tās paspārnē, slēgšana 2016. gadā. Iedzīvotāji tagad saka: “Skolas slēgšana ir liels zaudējums ciemam un tā iedzīvotājiem. Agrāk šeit kūsāja dzīve, bet tagad uz ielas labi ja var sastapt suni vai kaķi.”

Taču izglītības iestādes likvidēšana nebija kāda iegriba, bet gan nepieciešamība, jo bērnu bija maz. Par laimi, ēkai atrada citu lietderīgu pielietojumu.

Tagad tajā atrodas Tabores pagasta Sabiedriskais centrs, kurā tiek rīkoti dažādi svētki, jubilejas un citi pasākumi -- rudens balles, sapulces, spēle “Kas? Kur? Kad?". Blakus šai ēkai atrodas unikāla, labi saglabājusies akmens piebūve.

Taborē ir trīs ielas: galvenā un garākā ir Oktobra iela, un mazākās – Ozola un Miera iela. Ciemā ir daudzdzīvokļu mājas, veikals, ģimenes ārsta prakse.

Galvenā infrastruktūra, kuras daļa tiek izmantota pagasta un uzņēmumu, kuri nomā platības saimnieciskajai darbībai, kā arī zemnieku vajadzībām, saglabājusies kopš kolhoza „Avangards”, pēcāk -- paju sabiedrības, laikiem. Taču dažas ēkas un būves ir panīkušas.

Ducis brāļu un māsu

Astoņdesmit trīs gadus vecā Valentīna Ribalko dzīvo Oktobra ielā mājā, kurā ievācās 1954. gadā, tāpēc ciema dzīve ritēja viņas acu priekšā. Valentīnas liktenis ir apbrīnojams. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņa dzimusi ģimenē, kurā bija divpadsmit bērni: septiņas meitenes un pieci zēni. Vecākā māsa Varvara piedzima 1927. gadā, bet pēdējais bērns -- Andrejs, piedzima 1955. gadā. Sanāk milzīga -- divdesmit astoņu gadu starpība: “Es biju gandrīz pa vidu -- astotā. Visi izdzīvoja un vēlāk iekārtoja savu dzīvi -- apprecējās, strādāja, laida pasaulē bērnus, vārdu sakot, dzīvoja kā visi cilvēki. Diemžēl dzīvi esam palikuši vairs tikai četri: es, brālis, kurš dzīvo Jaunajā Forštatē, un divas māsas, viena no viņām ir netālu -- Lasenbergā, bet otra dzīvo Daugavpilī. Mēs sazināmies, taču katram ir sava dzīve un savas problēmas. Bet kādreiz tuvinieki dzīvoja man kaimiņos.”

Kā vecākiem -- vienkāršiem cilvēkiem, kuri par grašiem strādāja kolhozā, izdevās izaudzināt un izskolot duci bērnu? Valentīna Ribalko paskaidroja, ka viņi visi bija radināti pie darba jau no mazotnes. Tēvs Platons strādāja par namdari, bija stingrs un bērni viņu klausīja uz vārda. Arī māte Marfa nevienam nedeva nekādas atlaides, visi strādāja vienādi gan tīrumā, gan piekopjot mājas soli, vecākie palīdzēja jaunākajiem, mācījās Tabores septiņgadīgajā skolā. Ģimenei bija neliela saimniecība -- mājlopi un zeme. Taču tolaik likumi neļāva turēt daudz mājlopu, lai nebūtu jācieš trūkums un pietiktu normālai iztikšanai, kā tas ir tagad, bija ierobežojumi arī attiecībā uz mājokli: “Saprotama lieta, ka nelielajā mājā, kurā mēs dzīvojām, visiem bija ļoti šauri, tāpēc pārcēlāmies uz Tabores ciemu, jo šeit varēja apmesties plašākā mājoklī.”

Gribēja kļūt par šuvēju

Iespējams, šķiet pārsteidzoši, ka neviens no kuplās Ribalko ģimenes pēcāk nepameta Latviju, lielākā daļa strādāja laukos -- kolhozā: “Viens brālis strādāja par virpotāju, otrs -- par traktoristu, kombainieri, buldozeristu, trešais -- par šoferi. Es slaucu govis. Jaunākās māsas strādāja kolhoza kantorī, vārdu sakot, katrs atradām savu vietu un nesēdējām dīkā.”

Cik daudz Valentīnas Ribalko kuplās radu saimes mantinieku dzīvo Latvijā? Viņa nevarēja atbildēt uz šo jautājumu, vien nosprieda, ka viņu ir desmitiem – visus uzskaitīt nebūtu iespējams, jo saziņa ar viņiem ir apgrūtināta.

Kopš bērnības Valentīna sapņoja kļūt par šuvēju, šī vēlēšanās viņai bija tik stipra, ka meitene nespēja mierīgi dzīvot: "Mani interesēja, kā no vienkārša auduma gabala var uzšūt skaistas drēbes."

Šuvēju kursi tolaik notika Daugavpilī, dzelzceļnieku klubā, kas atradās pie dzelzceļa stacijas: “Lai tur nokļūtu, pēc govju slaukšanas es laivā pārcēlos uz otru Daugavas krastu toreizējā lidlauka apkaimē, un pēc tam no turienes -- uz pilsētu, kājām vai braukšus, kā nu kuro reizi sanāca. Pēc mācībām tādā pat veidā atgriezos atpakaļ.”

Apguvusi šo amatu, kas kļuva par Valentīnas pamatprofesiju, viņa iekārtojās darbā ateljē un nostrādāja tur ilgus gadus, līdz pienāca vētrainie deviņdesmitie gadi, un līdz ar tiem -- arī reorganizācijas un atlaišanas, tāpēc V. Ribalko nācās apgūt mēbeļu ražošanu.

Vienlaikus viņa mācījās adīt un tamborēt. Pēc Valentīnas teiktā, uz šo soli viņu pamudinājuši apstākļi. Nav iespējams nosaukt lietu, ko viņa nespētu izgatavot savām rokām un augstā profesionālā līmenī: “Šis hobijs man joprojām aizvieto ārstus un zāles un ļauj padarīt krāsaināku dzīvi. Izrādās, ka ne velti jaunībā daudz mācījos, vecumdienās viss noderēja.”

Katram mazmazbērnam -- pa ābelei

Valentīna aizgāja pensijā piecdesmit piecu gadu vecumā un sāka saimniekot mājās. Pirmām kārtām saveda kārtībā māju, kas tagad izskatās skaisti, tāpat kā tās apkārtne ar daudzajām puķu dobēm un apstādījumiem: “Lai māja būtu pienācīgā kārtībā, vēl ir daudz darāmā. Paldies znotam, kurš ar to nodarbojas. Vēl arī šķūnītis jāuzceļ… Pamatus viņš jau izbūvējis.”

Valentīna Ribalko uzskata, ka Tabores galvenā problēma ir mazais iedzīvotāju skaits: “Blakus manai mājai ir sešas tukšas, un, paejot tālāk, to skaits aizvien pieaug. Kādreiz pie mums valdīja liela rosība, bet tagad uz ielas tikai pa retam var sastapt kādu gājēju. Nav, ar ko parunāties. Dzīvoju gluži kā tumsā, nezinot, kas, kur un kā? Ja notiktu nelaime, nav neviena, ko pasaukt palīgā.”

Valentīna Ribalko dzīvo viena, bet viņu bieži apciemo tuvinieki -- meita un viņas ģimene -- divi mazbērni un četri mazmazbērni: “Kad viņi atbrauc pie manis ciemos, knapi iespēju cept pankūkas, kas viņiem ļoti garšo. Tad mājā ir trokšņaini un jautri. Tā arī ir manas dzīves jēga -- mīļi un tuvi cilvēki.”

Par godu katra mazmazbērna piedzimšanai Valentīna iestādīja četras ābelītes, dažas ir krietni paaugušās un jau nes augļus, citas -- mazākas, atkarībā no mantinieku vecuma. Augļu kokus seniore sargā kā acuraugu: laista, apgriež, balsina, sargā no kaitēkļiem. Jo ābelītes Valentīnai ir simbols tam, ka Ribalko dzimta turpināsies arī nākamajās paaudzēs. Tā arī būs!