Jau padsmit godu latgaliskajā kulturā dorbojās Kristīne Pokratniece. Jei ir cylvāks ar plošu skotu i daudzveideigu pīredzi. Par juos pasauli, padareitū i niu īsuoktū ir myusu saruna.
Kod i kai tu saproti, ka esi latgalīte?
Vysvaira tū sajutu, aizbraucūt nu Latgolys. Koč kai spylgti atguodoju kaidu lekceju pi profesoris Janinys Kurseitis, kurā sasaslēdze vysys munys vierteibys – nu kurīnis es eju, kas ir muna saime, cik vierteigys maņ ir tradicejis i kulturvide, kas palyka Latgolā. I tod es pasavieru iz tū vysu, kas da ituo bejs pošsaprūtams, kai iz lelu bogoteibu. Var saceit, ka latgaliskums manī vysupyrma suocēs caur geografisku voi kulturgeografisku izpratni, bet volūdys aspekts pīsaslēdze vāluok, kod suoču dorbuotīs Latgolys Studentu centrā. Niu tei ir bīdreiba, kas pazeistama kai latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”.
Tovs Bierzpiļs – tei ir Latgolys mola?
Es laikam navaru runuot par Bierzpili bez ituos patoseiguos mīlesteibys sajiutys. Bet nu taida es asu. Pyrmom kuortuom, es asu cylvāks, kurs cīši izjiut vītys spāku, ainovu. Tuos mani var aizkustynuot da sirds dziļumu. Maluotu, ka saceitu, ka naasu stuoviejuse teiruma vydā i rauduojuse vīnkuorši nu tuo, cik šmuki smaržoj gaiss pavasarī piec kyustūša snīga, ka viejs atness naseņ grīztys molkys smuordu... I ka vēļ apsazynoju, ka jau vaira kai symtu godu pa itū pat zemi ir staiguojuši i pavasari sagaidejuši muni senči… Itys jiuteigums i vītys mīlesteiba maņ laikam īdzymts nu vactāva. Jis vysod gribieja atsagrīzt sātā, vysod apstaiguoja laukus i mežus, vysod saceja, ka icik šmuki kai Bierzpilī runoj latgaliski, narunoj nikur cytur. Deļtuo juosoka, ka deļ mane Bierzpiļs ir Latgolys centrys, muns centrys. Bet ari nu geografiskuo aspekta naasu izjutuse molys sajiutu, deļtuo, ka da Krīvejis rūbežam vystik ir patuoli, bet vokorūs nu Vydzemis tū škir meži i pūri, a zīmeļūs i dīnavydūs ir taida pat Latgola.
Lubuona leidzonumu latgaliskums. Kaids tys ir?
Sylts i mīreigs. I dobā, i cylvākūs. Tu stuovi Solā iz kolna, kurs ir smīkleiga augstuma, saleidzynūt ar tū, kū nūzeimoj kolns, tok verīs vysapleik i tev nikuo cyta navajag – ir Solys peiss, tuolumā Bieržu boltuo bazneica, zvejnīkcīma vacuos sātys i tu pats.
Cik lelys ir tovys dzymtuos izlūksnis atškireibys nu latgalīšu volūdys normys? Kai tu sadzeivoj ar itū distanci?
Ite maņ izreiz juoatsazeist, ka naasu runuojuse latgaliski jau nu bierneibys. Asu klasiskais gadejums, kod ar bārnim narunuoja latgaliski deļtuo, lai jim dzeivē byutu vīgluok. Koč ari latgalīšu volūda maņ vysod bejuse apleik saimē – tū dzierdieju nu vacvacuoku i na tik. Prūtams, munā volūdā ir koč kaidys Bierzpiļs pusis īzeimis, maņ pat piļneigi sveši cylvāki ir sacejuši – tu laikam esi nu Bierzpiļs pusis, izreiz var dzierdēt piec volūdys! Bet tymā pat laikā apsazynoju, ka daudz nu leksikys ir īplyuds nu munu draugu, kurim ir cytys izlūksnis, i nu rokstu volūdys normom.
Tu veiksmeigi dorbojīs daudzuos jūmuos. Juos vīna ūtru papyldynoj, nūmaina?
Kai kurā reizē, bet vysvaira prīca par reizem, kad sakreit. Niu tai ir saguojs ar projektu “Bolsu tolka”, kura populariziešonā varu dorbuotīs i nu pamatdorba, i nu sovys bīdreibys.
Kaids, tovupruot, ir latgalīša obligatais latgaliskuma minimums?
Tei ir taida individuala līta, pa munam. Cytam pīteik ar tū, ka jis dzeivoj Latgolā. Maņ vysvaira latgaliskums asociejās ar volūdu.
Kaidi ir popularuokī stereotipi par latgalīšim? Kū ar itū dareit?
Dūmoju, ka popularuokais ir saisteits ar īdzeršonu. Kuram latgalītim nav pavaicuots, voi leidza nav šmakovka? Koč i munā saimē taids vuords “šmakovka” nikod nav lītuots, styprais dzierīņs vysod beja “brandiņs”. Nazynu, voi vajag i var pamaineit kaida cylvāka stereotipus. Tūs maineit var tikai jis pats – atbraucūt i puorsalīcynojūt, ka mums ite ir kas vaira par muola pūdim, kurūs vadam zyrga pajiugā vysod īdzāruši.
Anita Mileika ir dzejneica nu dīnvydreitu Latgolys. Kas tev, zīmeļvokoru latgalītei, juos dzejā pateik? Tu tok esi juos tūpūšuos dzejūļu gruomotys krystamuote?
“Krystamuote” ir eistais vuords, partū ka izauklieju pyrmū juos kruojumu, ūtrajam asu bejuse cīši kluotyn, tok gruomotys izdūšonys projektu voda Edeite Laime. Anitys dzeja uzrunoj ar dobys tyvumu tamā, ar formu. Patīseibā, kod skaitu juos tekstus, maņ ir sajiuta, ka jei dzeivoj koč kur pi jiurys, vokorūs izīt sapeipātu iz balkona i vāroj “septembra marmelada sauli”, glīmežvuokus i dzeivoj ikdīnišku, bet taipat laikā sīvītis dziļu dzeivi. I vēļ ilgys. Skaiteju jaunuokū kruojumu i redzieju tī lelys ilgys.
Voi latgaliskais ir apdraudāts? Ka nui, tod kur tei leluokuo suope?
Latgaliskuo apdraudiejumu radzu, pyrmam kuortom, nu demografiskuo aspekta. Ite jau laikam daudz ari nav juopaskaidroj – nav cylvāka, nav volūdys, nav kulturys, nav nuokūtnis i tt. Lauku apdzeivuoteibys vaicuojums ir tys, kas mani cīši suopynoj. Ka puorsaveidoj kulturainova – sātys, lauki, Latgolai rakstureiguo etnografeja. Tok ūtrys aspekts ir ari globalizaceja, daudz pīviļceiguokuos cytys kulturys i vyss, kū tuos nas sev leidza – cytys volūdys, dzeivisveidu, vierteibys.
Kai tu peļnej sev maizeiti?
Es struodoju Latvejis Universitatis Matematikys i informatikys instituta Muoksleiguo intelekta laboratorejā par zynuotnyskū asistenti jau padsmit godus. Laboratoreja puorsvorā nūsadorboj ar pietejumim, lai īvuiceitu tehnologejom saprast i analizēt latvīšu volūdu. Tī ir vairuoki volūdys korpusi, vuordineicys, popularuokais myusu dorba rezultats nūteikti varātu byut vuordineica tezaurs.lv.
Breižim ir bejs klusuoks laiks nu projektu, deļtuo asu struoduojuse paraleli ari cytur, par pīmāru, Latvīšu folklorys kruotivē. Tys beja breineigs laiks – mes taisejom kruotivis digitalū arhivu garamantas.lv. I caur itū dorbu es atkluoju, kaidys boguoteibys globoj tys arhivs. Cīši daudz folklorys pīrokstu atrodu nu sova dzymtuo pogosta, par kū beja lela prīca. Tys mani aizveds tuoļuok dzeivē vysaidūs cytaidūs pīdzeivuojumūs, par pīmāru, ar munu folklorys kūpu “Ceidari”, pi kurys iz vīnu nu mieginuojumim atskrieju ar atrostom Bierzpiļs dzīsmem i tūs notom.
Kas ir “Ceidari” i cik daudz jī ir tovā dzeivē?
“Ceidari” ir Reigys latgalīši, kas pyrma 11 godu saguoja kūpā golvyspiļsātā, lai padzīduotu latgaliski. Asu folklorys kūpā jau nu pyrmuos dīnys, pat nasatic, ka cik dreiži paīt godi. Ar daļu nu dzīduotuoju jau ir izaveiduojušys pavysam tyvys draudzeibys – na viņ dzīžam, bet pazeistam vīns ūtra saimis. Tei nav tik folklorys kūpa, tei ir byušona blokus sovejim i prīceigūs, i biedeiguokūs dzeivis breižūs. Tei ir koč kaidu kūpeigi radeitu mierķu sasnīgšona – paguojušā godā izdevem Bierzpiļs pusei veļteitu dzīšmu albumu. Nui, tuos pošys dzīsmis, ar kurom es pi jim atskrieju reizi piec dorba pyrma kaidu 5–6 godu. Niu mums vēļ nav pīpiļdeits taids sapyns kai dzīduošona koč kaidā uorzemu festivalā.
Voi ir kaidys acimradzamys pazeimis, piec kurom var atpazeit latgalīti kaidā svešā piļsātā?
Gryuši tai pasaceit, bet maņ vairuokys reizis īškeji ir bejuse nūjauta, ka kaids varātu byut latgalīts, tikai pasaverūt iz tuo cylvāka sejis vaibstim. I nareši tei ari izaruodejuse taisneiba.
Globalizacejis minusi i pļusi deļ Latgolys?
Maņ pateik, ka latgalīšu volūda suoc pasaruodeit tehnologejuos i taidā veidā sasagloboj, bet tikpat cīši es grybu, lai jimā runoj ari dzeivi cylvāki. Itys vaicuojums sasasauc ar latgaliskuo apdraudejuma vaicuojumu. Globalizaceja nav tikai plusi voi minusi. Vyss atkareigs nu cylvāka, kas byus juos ītekmē – cik daudz jis pajims modernū, bet ari cik daudz ļaus sasaglobuot ari sovejam.
Tu reizē nūsadorboj ar cīši seņom i cīši modernom lītom. Tu tak esi par itū dūmuojuse?
Nui, es asu saprotuse, ka es navaru pīsavierst tikai koč kaidai vīnai interesei sovā dzeivē. Nazynu, kai cylvākim tys izadūd – vysu sovu myužu veļteit kaidai problemai, temai, voi kai cytaiži tū nūsaukt. Mani pasaulī iņteresej tik daudzi kas – suocūt nu folklorys, volūdys, nūvodpietnīceibys, da dobys izzynuošonai, putynu i kukaiņu pasauļam, ceļuošonai.
Kod esi pīkususe, kur tu rūņ spākus?
Sovūs laukūs – Leidumnīkūs! Tei ir pyrmuo vīta, par kuru dūmoju, kod maņ ir švaki, kod ir biedeigi, kod sirds lyust. Aizbrauc iz tīni, izkuop nu mašinis i ir sajiuta, ka vysys sirds lauskys sasaleimej atpakaļ i vari otkon elpuot. Kas tī ir tys spāks? Es daudzi par tū asu dūmuojuse. Maņ ruodīs, ka tuos ir saknis. Maņ itys vuords ir ar cīši lelu spāku. Saknis ir pādejais, kas palīk nu auga, kuru kaids ir nūplyucs. Tai es saleidzynu ari sovu dzeivi. Es asu Leidumnīkūs, es eju dobā, pajamu leidza fotoaparatu, biļdeju kukaineišus i pučeitis i daboju otkon spāku i mīru. Doba vyspuor ir kas eipašs deļ mane. Koč kod nūnuocu pi taidys atzinis, ka doba ir patīseiba, tī nivīns namaloj, nikas nav sadūmuots.
