Kas tad ir Ilūkste? Pašiem ilūkstiešiem tā šķiet īpašā, unikālā pilsēta Sēlijas dienvidaustrumu daļā, kas izvietojusies Ilūkstes upes abos krastos. Tās apkārtne ir bagāta ūdeņiem, mežiem un senajiem sēļu pilskalniem, kas klusējot glabā pagātnes atstāto mantojumu. Šajā vietā stingri iesakņojies cilvēks - sēlis, kas atbilstoši savām rakstura īpašībām mīl savu pauguraino zemes stūrīti un ejot pāri bijušo dzirnavu tiltam vēro nesteidzīgo upes straumi.
Rakstos Ilūkste pirmoreiz minēta 1550. gadā kā mazs miestiņš uz grāfa Kaspara Zīberga zemes. Pateicoties savai atrašanās vietai, kur satek ceļi no Sēlijas vidienes, Lietuvas, Baltkrievijas un Daugavpils, pilsēta sāka veidoties kā tirdzniecības centrs un no 1795. gada arī kā apriņķa centrs. Pilsētā vēsturiski nebija lielu rūpniecības uzņēmumu, un tās iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar amatniecību, tirdzniecību un lauksaimniecību. Ilūkste tika pilnībā nopostīta I pasaules kara laikā un smagi cieta arī II pasaules kara laikā. Tā pēc Vācijas karaspēka Kurzemes ofensīvas 1915. gadā Ilūkste ilgāku laiku atradās uz pašas kaujas līnijas, vairākkārt gāja no rokas rokā un tālab te nebija palicis neviens vesels nams. Šī laika liecību mēs joprojām varam atrast aplūkojot 1769. gadā jezuītu būvētās divtorņu mūra bazilikas pamatus un klostera ēkas daļu, kas 1.pasaules kara laikā tika sagrauts. Dokumenti liecina, ka baznīca bija viena no lielākajām un greznākajām katoļu baznīcām Baltijā ar ļoti iespaidīgu bibliotēku, kuras fondos glabājās vairāki tūkstoši seno grāmatu. Taču pilsēta pēc kārtējiem kariem gluži kā Fēniks allaž atdzima no pelniem būdama gan kā Ilūkstes apriņķa galvaspilsēta, gan kā Ilūkstes novada centrs.
No 2021.gada Ilūkste ir pilsēta Augšdaugavas novadā. Šodien no malas skatoties varētu šķist, ka Ilūkste ir klusa mazpilsēta, bet tas tikai ārēji. Īstenībā tā ir rosīga leišmales mazpilsēta un nozīmīga Sēlijas vēsturiskā novada sastāvdaļa – multikulturāla un multikonfesionāla. Tās vēsturiskajā centrā atrodas četru reliģisko konfesiju dievnami: katoļu, luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku. Un varbūt tieši tāpēc svinot savas pilsētas svētkus “Ilūkste vieno”, to atklāšana notika Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcā, kur svētīšanas uzrunas teica triju konfesiju pārstāvji - katoļu priesteris Andrejs Trapučka, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Ilūkstes draudzes mācītājs Andis Lenšs un Ilūkstes Dievmātes piedzimšanas pareizticīgās draudzes mācītājs tēvs Vladimirs. Šo sadraudzību un mierīgo līdzāspastāvēšanu savā svētku atklāšanas uzrunā, uzsvēra arī novada domes priekšsēdētāja vietnieks Maigurs Krievāns. Tiešām, jāteic, ka svētku programma bija ļoti plaša un daudzpusīga. Organizatori bija paredzējuši pasākumus, kurā visu paaudžu ilūkstieši un svētku viesi varēja atrast kaut ko sev tuvu. Tie ietvēra sevī gan garīgo mūziku, mākslas plenēru, interaktīvo spēli, ekskursijas un pārgājienus aktīvās atpūtas cienītājiem, saimes galdus un mājražotāju nodarbības, nakts balles un vēl daudz ko citu.
Kā parastie svētku apmeklētāji arī mēs meklējām sev tuvus pasākumus, un protams, mēs tādus arī atradām. Piektdienas vakarā, tā protams, bija sadziedāšanās pilsētas centrā zem sirmā ozola zariem. Lai jau piedod visi aicinātie pilsētas viesu kolektīvi, viņi protams bija līmenī, bet tas, ko izdarīja pašmāju trio - Vita Kukjāne, Andris Razminovičš un Jānis Baginskis - tas bija vienkārši lieliski. Nezinu vai to var saukt par harizmātismu, bet viņi spēja mūs, “malā stāvētājus” iesaistīt dziesmas varā. Mēs paši nemanot kļuvām par “vālodzēniem” salidojot zem sirmā ozola pilsētas Vienības laukumā un neskatoties uz to, vai mēs vispār protam dziedāt, neskatoties uz vecumu, tautību kļuvām par koristiem un visi bijām vienoti - vienoti mīlestībā uz Dziesmu. Un tajā laukumā zem, vairs nebija mājinieku vai pilsētas viesu - mēs visi bijām apvienotais koris, kurš skandēja dziesmas gan par sirmo ozolu, kas skumst kalma galā, gan par nebēdāto bēdu, kuru liku zem akmeņa. Un protams noslēgumā “Pūt,vējiņi”... Kā jau īstos Ilūkstes dziesmu svētkos pienākas. Un noslēgumā klausītāju nerimstošie aplausi ar vēlējumu dziedāt vēl. Un kad vēlā vakara stundā, atgriežoties mājās, gājām garam šim simtgadīgajam ozolam, tā vien gribējās uzjautāt: “Ozol! Cik vēsturisku notikumu un cik cilvēku likteņstāstus tu vari izstāstīt šo gadusimtu garumā?”.
Svētku turpinājumā, sestdien, staigājot pa daudzskaitlīgajām svētku notikumu vietām īpaši palika prātā Ilūkstes bibliotekas stendā strādājošā “pūcīte” , kas tik aizrautīgi mani pārliecināja, ja ne uz vietas lasīt, tad vismaz paturēt rokās tikko izdotu pasaku grāmatu, ka es jau biju gatavs pamest visus sestdienā ieplānotos darbus un nopietni ķerties pie lasīšanas. Savukārt zāļu tirgū mūs iepriecinājā Inese Baravika, kas no smaržīgajiem vasaras pilnbrieda zaļumiem turpat parkā darināja gobelēnu. Un kā solīja pati māksliniece, šo gobelēnu viņa dāvinās kultūras centram. Tāpēc, aicinu visus nākt uz kultūras centru šo darbu apskatīt, jo tā būs divkārša bauda - gan acij tīkama, gan vīstošo ziedu smaržojoša. Un tad vakarā nāca šo divu dienu noslēgums ar svētku lielkoncertu “Ievij deju Ilūkstē” Ilūkstes brīvdabas estrādē, kur Augšdaugavas novada jauniešu, vidējās paaudzes un senioru deju kolektīvi kopā ar Daugavpils valstspilsētas deju kolektīviem “Laismeņa” un “Laima” izdejoja skaistākās Sēlijas un Latgales tautas dejas. Koncertu kuplināja Bebrenes Kultūras nama folkloras kopa “Ritam”, Dignājas un Dunavas tautas nama folkloras kopa “Dignōjīši”, Krustpils kultūras centra folkloras kopa “Rati”, grupa Dabasu Durovys, Amanda Lapa - Slobožaņina, Evelīna Rusecka un deju studija “STOPTIME”. Kā koncerta laikā noskaidrojās, ka Ilūkstes pilsētas vadība šogad īpašu vērību ir vērsusi ģimenēm un ģimenes saišu stiprināšanai. Tapēc saviļnojošs brīdis koncerta norisē bija ilggadējās bērnudārza vadītājas Ingas Zviedrānes godināšanai. Parēķināsim paši, cik jaunās paaudzes ilūkstiešu ir izauguši no tā tālā 1986 gada, kad Inga sāka strādāt bērnudārzā. Tāpēc simboliskais maizes klaips, ko Inga saņēma no mazās meitenes rokām ir kā pateicības zīme stipras ģimenes pamatam. Par to, ka ar ģimenēm un bērniem pilsētā viss būs kārtībā saņēmām apliecinājumu no stārķu saimes puses, kas kopā ar dronu koncerta laikā pāris reizes noplanēja zemu virs skatītāju galvām. Simboliski, bet fakts, ja ticam leģendai.
Sēlijas pusē tautas deju mīl. Par to pārliecinājāmies arī šajā noslēguma koncertā, kad tika godināti četri deju kolektīvi, kuri šogad svin savas jubilejas - vidējās paaudzes deju kolektīvs “Pilskalne” - 35 gadu jubileja, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Dviete” - 25 gadu jubileja, senioru deju kolektīvs “Ozolzīles” šogad svinēja 10 gadu jubileju. Īpašā rituālā, izbraucot ar drošku uz estrādes, tika godinātas šo kolektīvu vadītājas Antonija Stalidzāne, Anita Meikšāne un Sandra Stašulāne. Īpaši gribas atzīmēt Augšdaugavas kultūras centra Vārpa” deju ansambli “Līksme” kuram šogad aprit 55! gadi un tā ilggadējo vadītāju Aiju Daugeli, kas ir arī novada deju kolektīvu virsvadītāja. Manuprāt, Aija ir uztvērusi šī novada sēlisko noskaņu, tapēc viņas veidotais deju uzvedums, ko ar tādu sajūsmu skatītāji uztvēra Jaunjelgavas svētkos “Sēlija rotā”, tika ar applausu vētru uzņemts arī no pārpildīto skatītāju rindām Ilūkstes estrādē.
Svētki izskanējuši... Pilsēta un pilsētnieki atgriežas savā ikdienas gaitā. Rītos un vakarstundās pilsētu pāršalc ierastie baznīcu zvani, atgādinot par to, ka pilsēta dzīvo. Un šīs pilsētas galvenā bagātība ir cilvēki - viņu domas, sajūtas, darbs, dažādas izpausmes ir daļa no šīs pilsētas. Viņi ir tie, kas saglabā pagātni, bagātina un pilnveido šodienu, tā dodot pilsētai mirdzēt caur gadiem un gadsimtiem. Caur drupām vēsturē līdz baltām baznīcām. Nākotnei.
