Daudzu jo daudzu Augšdaugavas novada iedzīvotāju dzīves gājums bieži vien ir pilns visdažādākajiem notikumiem, tostarp traģiskiem, kolorītiem un sarežģītiem. Viena no šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem ir astoņdesmit astoņus gadus vecā Anfisa Ivanova, Augšdaugavas novada Laucesas pagasta viensētas „Gundegas” iedzīvotāja.
Nošāva par palīdzēšanu partizāniem
Devos ceļā uz Laucesas pagasta Laucesas ciemu, taču man neizdevās to uzreiz atrast. Atstājis automašīnu ceļa malā, devos uz tuvāko lauku sētu, lai precizētu maršrutu. Pretī iznāca vecāka gadagājuma sieviete un jautāja, ko man vajag. Paskaidroju, un tad aicināju viensētas saimnieci pastāstīt par savu dzīvi, jo viņas sejā bija lasāms, ka liktenis nav bijis viegls un ir, ko pavēstīt pasaulei. Un Anfisa Ivanova labprāt piekrita.
Anfisa Ivanova piedzima 1936. gadā Rimutu ciemā, kas tolaik atradās netālu no Opsas pilsētiņas Braslavas rajonā Baltkrievijā: “Mans liktenis ir skarbs... Kad man bija tikai divi gadiņi, vecāki izšķīrās un dzīvoja atsevišķi. Tētis tolaik pārcēlās uz Latviju -- uz Liepājas rajonu. Mamma palika viena ar mani. Viņa nekad vairs neapprecējās, tāpēc man nav ne brāļu, ne māsu.”
PSRS un nacistiskās Vācijas karš, kas sākās 1941. gadā, piecgadīgās Anfisas atmiņā palicis kā kaut kas baiss un briesmīgs. Taču bērnībā viņa, protams, neaptvēra traģēdiju, kas notika ar viņu kuplo ģimeni: par saistību ar padomju partizāniem kaimiņiene nosūdzēja vietējiem okupantu atbalstītājiem, un vācieši nošāva Anfisas vecmāmiņas meitu un viņas vīru, kā arī divus dēlus un viņu četrus bērnus.
Viņi tika nogalināti blakus kapsētai, kas arī kļuva par Anfisas tuvinieku pēdējo atdusas vietu: “Kad viņus veda uz nošaušanu, vecmāmiņa skrēja pakaļ, kliedzot un vaimanājot. Brīnums, ka viņu nenogalināja. Tagad tuvinieku atdusas vietā ir uzstādīti pieminekļi, sakārtotas kapu kopiņas. Agrāk mēs vienmēr sakopām kapus, bet tagad, ņemot vērā problēmas ar ceļošanu uz Baltkrieviju, es nevaru uz turieni aizbraukt."
Kājām uz Latviju
Pēc tuvinieku nošaušanas tajā pašā naktī 1941. gada rudenī, pēc paziņu ieteikuma, māte Jeļena ar mazo Anfisu kājām devās uz Latviju, Balabiškiem, kas atrodas netālu no Kalkūniem, kur dzīvoja viņu radinieki. Šeit Jeļena strādāja saimniecībā -- pļāva, zāģēja malku, gatavoja ēst, vārdu sakot, darīju visu, kas bija vajadzīgs, bet Anfisa jau piecu gadu vecumā ganīja cūkas.
Pēcāk Jeļena un Anfisa devās dzīvot un pelnīt naudu pie svešiem cilvēkiem -- diviem brāļiem, kuri dzīvoja tajā pašā pagastā Gardeļos. Tiem laikiem viņiem bija laba saimniecība. Mamma rosījās pa māju, bet Anfisas trauslajiem pleciem tika uzlikta atbildība par ganāmpulku, kurā bija ap desmit govis. Meitenei nebija viegli tās pieskatīt, taču atbildība bija kā pieaugušam cilvēkam, netika izrādīta ne mazākā iecietība.
“Man bija seši gadi, uzskatīju, ka esmu jau liela. Pie mums atbrauca mans brālēns, kurš man palīdzēja ganos. Atceros, ka bija jāceļas ļoti agri, vēl bija jūtams nakts vēsums, dažreiz -- migla, nebija apavu, sala kājas, it īpaši rudenī, kad no rīta zāli klāja sarma. Kauns teikt, bet mēs ar brālēnu sildījām nosalušas kājas govju urīna siltajā peļķītē. Mana smagā dzīve sākās agrā bērnībā, bija daudz jāizcieš un jāiztur,” asarām acīs atceras Anfisa Ivanova.
Bēgļi no Baltkrievijas dzīvoja pie brāļiem līdz 1952. gadam, līdz mātei Jeļenai apnika būt kalpones lomā pie turīgajiem saimniekiem un ļaut ekspluatēt savu bērnu. Un tomēr pa to laiku Anfisa pabeidza septiņus klases un bija jāizlemj, ko darīt tālāk – mācīties vai strādāt?
Sāka dzīvot pašas savu dzīvi
Tikmēr Jeļena atrada nelielu māju Laucesas pagastā un nopirka to. Tā māte un meita tika pie sava mājokļa. Tepat apmetās arī Anfisas vecmāmiņa Tatjana, kura pārcēlās no Baltkrievijas. Viņas meita strādāja kolhozā par laukkopi, bet Anfisa iestājās dzelzceļa tehnikumā, kur nomācījās tikai vienu gadu: “Reiz medicīniskajā pārbaudē man konstatēja sliktu redzi, kas dzelzceļa nozares darbiniekam nebija pieļaujams. Mani atskaitīja, un es iestājos darbā ādas un venerisko slimību dispanserā, kur nostrādāju par saimniecības māsu 37 gadus -- līdz pat pensijai, kurā aizgāju 1995. gadā.”
Jaunībā dejās Laucesas ciemā Anfisa iepazinās ar jaunekli -- Prokopiju Ivanovu: “Viņš bija pievilcīgs, vidēja auguma, pieklājīgs un laipns. Iemīlēja mani, gribēja bērnus, vārdu sakot, izveidojās attiecības, un 1956. gadā mēs apprecējāmies. Tajā pašā gadā es aizgāju dzīvot pie viņa -- uz Grīvu, bet viensētā „Gundegas” palika mana māte un vecāmāte, kura, sasniegusi 102 gadu vecumu, tur arī nomira. Acīmredzot arī man ir ilgmūžības gēni.”
Vienlaikus viņi palēnām cēla māju vietā, kur tagad atrodas viensēta. Laika gaitā tā apauga ar saimniecības ēkām, pie mājas, kā tas pienākas kolhozniekam, bija hektārs zemes -- 50 āri aramzemes un tikpat -- ganību.
Ap to laiku Anfisa bija apglabājusi savu 44 gadus veco vīru Prokopiju, kļuva par atraitni. Viņa sīki izstāstīja dzīvesbiedra nejēdzīgās un briesmīgās nāves iemeslu, kuras detaļas pašsaprotamu iemeslu dēļ netiks aprakstītas. „Pirms savas nāves, būdams jau gandrīz bezsamaņā, viņš mēģināja mani apskaut un lūdza tikai vienu -- lai es vairs nekad neprecētos. Kopš tā laika dzīvoju viena."
Beidzot uzradās tēvs
Reiz viensētā „Gundegas” ieradās Anfisas tēvs Sergejs: “Viņš mūs meklēja un beidzot atrada. Man jau bija ap piecdesmit, meitas apprecējušās. Tēvs sāka lūgt manai mātei un man piedošanu. Mēs neturējām uz viņu ļaunu prātu. Kas bijis, bijis... Taču dvēselē un sirdī palika rūgtums un aizvainojums, jo dzīve bez vīra un tēva bija pārāk smaga, lai mēs vienā mirklī spētu visu aizmirst. Tētim jau bija cita ģimene – sieva un pieci bērni. Viņš mums iedeva 300 rubļus. Mēs nezinājām, ko iesākt ar tiem laikiem lielo naudas summu. Tad nolēmām nopirkt ķieģeļus, lai apšūtu māju.”
Vēlāk Anfisa nodibināja attiecības ar sava tēva ģimeni un pēc viņa ģimenes ielūguma ne reizi vien viesojās Liepājā: „Mani vienmēr uzņēma laipni, sirsnīgi. Tēva sieva bija jauka un labestīga sieviete, tāpat arī manas pusmāsas un pusbrāļi.”
2004. gadā astoņdesmit septiņu gadu vecumā nomira Anfisas māte Jeļena. Anfisa Grīvā dzīvoja no 1956. līdz 2005. gadam, pēc tam pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi viensētā „Gundegas”, jo nevēlējās pamest mājas likteņa varā. Kopš tā laika Anfisa šeit dzīvoja viena un rūpējās par saimniecību. Taču viņa nebija aizmirsta un pamesta -- abas meitas, vecākā Zinaīda un jaunākā Irina, ar vīru regulāri ciemojās „Gundegās” un palīdzēja saimniecei.
Brīvajā laikā Anfisa tamborē sedziņas, taču teic, ka tā arī nav iemācījusies adīt zeķes, dūraiņus, cimdus un citus vilnas izstrādājumus. Pamanīju pensionāres kājās vilnas zeķes. Viņa paskaidroja, ka tās noadījusi māte, divi pāri palikuši piemiņai, un viens no tiem silda kājas.
Trenē atmiņu
Anfisa aizraujas ar krustvārdu mīklām -- žurnālus sievasmātei pērk znots Genādijs.
Ziņkāres mudināts, ieskatījos tajā -- izrādās, ka viņa viegli tiek galā ar vārdu mīklām -- visos laukumiņos bija ierakstīti burti un vārdi. Anfisa atbildēja īsi: „Treniņš smadzenēm. Atmiņa vairs nav tik laba...”
Znotu Genādiju sastapu viensētā, un viņš teica, ka sievasmāte ir pelnījusi cieņu un apbrīnu. Savukārt Anfisa piebilda: „Viņi izturas pret mani kā pret savu māti -- apskauj, noskūpsta un saka pateicības vārdus. Znoti man ir kā mani pašas dēli. Es viņus mīlu un cienu."
Anfisas meitas strādā, viņām ir ģimene un pēcnācēji. Zinaīdai un Genādijam ir dēls Deniss un meita Nadežda, abi strādā. Diemžēl mūžībā aizgājis Irinas jaunākais dēls Māris, kuram bija tikai 27 gadi, bet vecākais dēls Vadims dzīvo Rīgā un strādā par farmaceitu.
Zinaīda un Genādijs tagad pastāvīgi dzīvo kopā ar Anfisu viensētā. Viņi pastāvīgi labiekārto savu ģimenes ligzdu -- ir uzcelta jauna garāža un skaista guļbaļķu pirts, pagalmu rotā dažādas dekoratīvas instalācijas, amatniecības un pašu darināti izstrādājumi. Arī mājā ir radīti visi apstākļi komfortablai un ērtai dzīvošanai.
Tajā visā izpaužas mīlestību pret vietu, kur dzīvo. Īpašumā ir 3 hektāri zemes, bet saimnieki to neapstrādā, jo tas ir pārāk dārgi un neizdevīgi, toties ir divas lielas siltumnīcas.
Kaut visiem būtu tāda mamma, vecmāmiņa un sievasmāte
Anfisa Ivanova ir ļoti saprotoša. Pēc viņas teiktā, tādai būt iemācīja smagā un sarežģītā dzīve: “Es nekad nevienu nenosodu. Katrs dzīvo, kā māk un var. Cilvēki ir dažādi. Arī es cenšos dzīvot mierā un harmonijā ar visiem.”
Anfisu apbēdina tikai tas, ka nevar aizbraukt uz lauku kapsētu Baltkrievijā, kur kara laikā pēc nāvessoda izpildīšanas apbedīti viņas tuvinieki: vectēvs Pāvels un tēvoči Kirjans, Ābrahāms un Agapijs ar dēlu Ivanu un tante Anna. Viņi visi atdusas blakus cits citam.
Smagu un pārbaudījumu pilnu mūžu nodzīvojusī pensionāre tagadējo -- bezrūpīgo, komfortablo un pārticīgo dzīvi, nekritizē: “Kā gan es, kam bērnībā nebija ko aut kājās un vilkt mugurā, nosalusi un izsalkusi ganīju cūkas un govis, varu par ko sūdzēties? Tagad es esmu kundze! Man ir pensija un maizes rieciens, jumts virs galvas, man blakus dzīvo tuvi cilvēki, mani neaizmirst un mīl. Ko vēl vajag? Galvenais, lai nav kara.”
... Anfisa, palūkojusies pulkstenī, atvainojās: "Jāsagatavojas, jo drīz no pilsētas atbrauks mani tuvinieki, jāuzsilda ēdiens, jāuzklāj galds un jāsagaida ar smaidu."
Kaut visiem būtu tāda mamma, vecmāmiņa un sievasmāte!
Komentāri