„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 9. decembris
Pirmdiena
Sarmīte, Tabita
+1.5 °C
apmācies

Laucesa – ciems, kur dzīvo atvērti cilvēki

Šī apdzīvotā vieta Augšdaugavas novada Laucesas pagastā atrodas septiņus kilometrus no Daugavpils centra. Pirms gandrīz desmit gadiem veiktās tautas skaitīšanas dati liecina, ka tolaik ciemā dzīvoja 181 cilvēks. Padomju laikos šeit atradās Daugavpils rajona Laucesas ciema padome, bija kolhozs „Mirnij”. Tagad šeit ir daudz mazāk iedzīvotāju, bet tas nenozīmē, ka viņu vidū nav cilvēku ar pārsteidzošu likteni un interesantu dzīvesstāstu.

Aizbrauca, bet atgriezās

Lai parunātos ar Laucesas iedzīvotājiem, nav jālīkumo pa ceļiem un jāmaldās starp viensētām, vienkārši jāapstājas ceļa malā, kas ved no Daugavpils uz Demeni.

Gaļina jau ļoti sen dzīvo šajā ciemā, viensētā „Kalēji”, un bija pirmā, kura pastāstīja par savu dzīvi: “Šī ir manu senču māja, tai jau ir vairāk nekā 100 gadu. Pie mājas vēl nesen atradās sena, pussagruvusi smēde, kas bojāja ainavu. Šī iemesla dēļ nācās to nojaukt, un tas izraisīja dažu pagasta iedzīvotāju neapmierinātību. Jo viņi ir šeit dzimuši un uzauguši, tāpēc uzskatīja, ka smēde ir ievērības cienīgs objekts ciema vēstures liecība.

Sarunas biedre uzskata, ka nevar teikt, ka ciems neglābjami izmirst, jo viņsaulē aizgājušo un aizbraukušo iedzīvotāju vietā Laucesā apmetas citi cilvēki: vieni pērk mājas un pārceļas no citām vietām, citi ceļ jaunus mājokļus, jo šī vieta ir prestiža, pirmkārt jau Daugavpils tuvuma dēļ.

Neskatoties uz to, ka padomju laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, par tiem joprojām atgādina vecās būves: fermas, garāžas un citas ēkas.

“Kādreiz šeit bija astoņgadīgā skola, kurā es mācījos, bet vēlāk to slēdza. Ēka ir saglabājusies, taču tā ir tik bēdīgā stāvoklī, ka reiz absolventu salidojuma dalībniekiem nācies rīkot pasākumu ārā. Agrāk dzīvojām labi un jautri, cilvēku bija daudz, visi savā starpā komunicēja un palīdzēja cits citam,” pastāstīja Gaļina.

Gaļina dzimusi Krāslavā, kur tolaik dzīvoja viņas ģimene: māte, tēvs un brālis. Bet, kad Gaļinas vecvecāki saslima, visiem nācās pārcelties uz Laucesas ciemu, lai viņus pieskatītu. Gaļina šeit dzīvoja līdz 18 gadu vecumam, pēc tam devās uz pilsētu, vispirms uz Kalkūniem, tad uz Križiem, kur vēlāk saņēma mežrūpniecības saimniecības piešķirto dzīvokli . Darbs mežrūpsaimniecībā bija ļoti smags: “Sākumā strādāju par kokmateriālu uzmērītāju--vērtētāju, pēc tam brigādē, vēlu baļķus un krāvu dēlīšus. Križos nodzīvoju līdz 2000. gadam. Palikusi bez darba, nevarēja samaksāt īri. Rezultātā nācās dzīvokli pārdot un doties uz sirdij tuvo nostūri.»

Turklāt Gaļinai bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Viņa nopirka govi, lai nopelnītu naudu, pārdodot pienu, tad iegādājās otru brūnaļu, tagad viņai jau ir trīs govis: “Kāda jēga, ja par litru piena maksā tikai 25 centus. Sanāk, ka viss izslaukums no vienas govs jāatdod par maizes kukulīti! Kur tas redzēts? Un kā dzīvot tālāk?”

Gaļiņas meita atrodas ārzemēs, bet bijušais vīrs, lai gan tagad viņi nedzīvo kopā, neaizmirst savu bijušo dzīvesbiedri, atbrauc un palīdz.

Un kas priecē saimnieces sirdi un dvēseli? Izrādās -- kaķis, suns un puķes.

Četras nedēļas -- kabīnē, divas -- mājās

Šāds dzīvesveids pēdējos gandrīz desmit gadus ir kravas auto šoferim, tālbraucējam Mihailam Smilginam. Viņš piedzima 1970. gadā Laucesas ciemā, pēc tam kopā ar vecākiem pārcēlās uz Daugavpili. Sākumā ģimene dzīvoja kopmītnē, vēlāk iegādājās dzīvokli, tāpēc Mihails bērnību un jaunību pavadīja pilsētā. Pēc 11. vidusskolas beigšanas dienēja armijā – Igaunijā.

Tad pienāca laiki, kad, kā Mihails izteicās, dari, ko gribi, un dzīvo, kā zini: “Man tas bija ļoti smags izdzīvošanas periods. Kādu laiku dzīvoju Rīgā, kur nopietni nodarbojos ar orientēšanās sportu. Strādāju jebkur, kur varēja nopelnīt naudu ģimenei. Esmu precējies divreiz, ir četri bērni. Pirmām kārtām bija jādomā par viņiem.”

Pēdējos gados Mihails strādā par tālbraucēju šoferi un par savā darbā pieredzēto varētu pastāstīt tik daudz, ka pietiktu aizraujošai grāmatai. Un tas nav pārsteidzoši, jo, stūrējot lielo kravas automašīnu, viņš izbraukājis visas Eiropas un Skandināvijas valstis, izņemot Portugāli, un daudz ko redzējis.

Tagad viņš strādā Vācijā transporta firmā pēc noteikta grafika, kuru ne katrs spēj izturēt. Četras nedēļas Mihails pavada savas automašīnas kabīnē – dzīvo tajā, un tikai divas -- savā mājīgajā un skaistajā mājā Laucesā: “Nauda ir nepieciešama, ​​bez tās neiztikt, bet es esmu mājas cilvēks, man ļoti gribas pabūt dzimtajā pusē, atpūsties, aiziet uz mežu, sazāģēt un saskaldīt malku, darīt to, kas man sagādā prieku. Mēnesis paiet ātri, un atkal jādodas ceļā uz svešām zemēm.”

Pēc Mihaila teiktā, tagad labi zināmo notikumu dēļ arī tur nav nekāda medusmaize, -- samazinoties darba dienu skaitam, sarūk arī iespēja nopelnīt vairāk.

Dažkārt, tā kā Mihails labi zina vācu valodu, viņu piesaista darbam uzņēmumā, kas ražo traktorus.

“Es labprāt atteiktos no braukāšanas pa Eiropu, bet kas mani sagaida Latvijā un Daugavpilī? Bezdarbs un naudas trūkums? Tāpēc, kamēr būs spēks, braukšu tālajos reisos. Kas cits vēl atliek? Manam radiniekam ārzemēs ir trīs brāļi,” pastāstīja Mihails.

Cilvēki visur ir vienādi

Visi četri Mihaila bērni dzīvo Latvijā, vecākie, no pirmās laulības, jau ir iekārtojušies dzīvē, audzina meitas, savukārt vecākā meita Viktorija no otrās laulības nākamgad pabeigs skolu un plāno kļūt par ķīmiķi, bet jaunākajai Margaritai vēl jāmācās.

Blakus Mihaila mājai atrodas būves -- padomju laiku garāžas, tagad tas ir viņa īpašums, kurā viņš visus šos gadus ieguldījis līdzekļus, lai izmantotu savām vajadzībām.

Viņa sievas Irinas sapnis ir apmeklēt Turciju, bet Mihails, kurš ilgstoši uzturas ārzemēs, pēc ilga komandējuma vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās.

Mihails nav pametis novārtā sportu un ir labā fiziskā formā, var viegli pussimt reizes atspiesties balstā guļus.

Svarīgākais secinājums, pie kura sarunas biedrs nonācis garās Eiropas “odisejas” laikā: “Cilvēki visur ir vienādi neatkarīgi no rases, tautības, valsts, kurā dzīvo, un valodas. Arī izņēmumi ir visur. Taču lielākoties tie ir saprotoši, labi cilvēki, gatavi palīdzēt un atbalstīt ne tikai vārdos, bet arī darbos.”

„Lakstīgalas” un spēle „Kas? Kur? Kad?”

Viensētas „Lakstīgalas” iedzīvotājs Aleksandrs Timpers ar sievu Diānu dzīvo kopā jau gandrīz 25 gadus: “Neticēsiet, bet šajos gados ne reizi neesam nopietni sastrīdējušies – mums ir pilnīga saskaņa. Sīki strīdi neskaitās."

Aleksandra dzimtas saknes ir Demenes pagastā. Vēlāk viņa tēvs Staņislavs un māte Staņislava iegādājās Laucesā vecu māju, pēc tam nojauca un uzcēla tās vietā jaunu mājokli. Aleksandra ģimenē bija vēl divi vecāki brāļi, taču viņi aizgāja mūžībā slimības dēļ.

Aleksandra vecāki bija kolhoznieki kolhozā „Mirnij”, savukārt viņš jaunībā absolvēja 38. arodskolu, kur ieguva galdnieka un namdara profesiju, kādu laiku strādāja šajā darbā, bet vēlāk – dažādās darbavietās: sešus gadus -- spirta rūpnīcā, tad -- pieminekļu izgatavošanas firmā, veica gabaldarbus un, protams, darīja to, ko bija apguvis arodskolā -- izpildīja celtniecības un galdniecības pasūtījumus.

Aleksandram un Diānai ir divi bērni: vecākajam dēlam Sergejam 22 gadi, viņš ir precējies, meitai Viktorijai -- 14 gadi, mācās 9. klasē un pēc skolas beigšanas plāno apgūt specialitāti celtniecības jomā tāpat kā tēvs.

Ģimenei ir pusotrs hektārs zemes un neliela saimniecība, tajā skaitā 40 vistas. Timperi kopj dārzu, reiz pat izaudzēja arbūzus, bet tie garšoja pēc gurķiem. Aleksandrs to skaidro ar to, ka šīs kultūras auga tuvu viena otrai, kā rezultātā notika savstarpēja apputeksnēšanās.

Izrādās, ka ģimenes galva ne tikai rūpējas par māju un saimniecību. Aleksandrs nodarbojas ar pašizglītošanos, bruņojies ar plašām zināšanām, tāpēc vairākus gadus veiksmīgi piedalījies spēlē “Kas? Kur? Kad?", par ko liecina daudzās balvas un goda raksti: “Sacensībās piedalījās astoņas komandas no dažādiem pagastiem. Man kopš bērnības patika lasīt, pat ar lukturīti vai svecīti zem segas, kad vecāki nolika gulēt. Aizraujos ar grāmatu lasīšanu līdz pat šai dienai. Kādreiz nedēļas laikā izlasīju 5--6 grāmatas, gandrīz vienu dienā.” Aleksandram mājās ir bibliotēka.

Lai cilvēki atgrieztos…

Un kā gan lai neiegriežas SIA “Līga-DV” veikalā, kas atrodas visā apkaimē pazīstamā uzņēmēja, vēstures un senatnes cienītāja un interesanta cilvēka Konstantīna Pastejeva slavenajā ceļmalas akmens krodziņā.

Tirdzniecības vieta šeit darbojas jau 15 gadus un tās īpašniece Lilija Babule pastāstīja, ka, neskatoties uz veikala telpu ierobežoto platību, tajā ir visas cilvēkiem nepieciešamākās pārtikas un sadzīves preces: “Problēma ir tikai viena -- maz pircēju. Mūsu veikalā iegriežas galvenokārt garāmbraucēji. Lai gan cenas pie mums ir diezgan pieņemamas un pat zemākas nekā pilsētā. Bet, dīvainā kārtā, laucinieki brauc iepirkties uz Daugavpili. Varbūt viņus piesaista akcijas?” Lilijas plānos ir nostrādāt līdz pensijai.

Lilijai un viņas veikala pārdevējai ir vēlēšanās – lai mūsu jaunieši atgrieztos no ārzemēm dzimtajā zemē un lai nav kara.

Mūsu sarunas laikā veikalā atradās pircēja – 84 gadus veca vietējā iedzīvotāja. Viņa nevēlējās nosaukt savu vārdu, kur nu vēl fotografēties -- jo īpaši tāpēc, ka viņu -- bijušo politrepresēto -- daudzi cilvēki labi pazīst, tāpēc sirmgalve baidījās no atbildības par saviem pārāk skarbajiem vārdiem un neglaimojošajiem epitetiem, kas adresēti varas pārstāvjiem.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.