Daugavpils pilsētas pensionēto pedagogu kluba „Sudraba ābele” vokālais ansamblis nesen nosvinēja 60. radošās darbības jubileju un veiksmīgi turpina darboties par spīti tam, ka daļai šī unikālā kolektīva pārstāvju ir ap 80--90 gadiem, bet daļai -- pat tuvu simtam. Šie cilvēki, tāpat kā jaunībā, ir enerģiski, aktīvi un dzīvespriecīgi.
Sarežģīts un ērkšķains ceļš
Pārsteidzoši ir tas, ka uz dažu Daugavpils veterānu, kultūras, sabiedrisko un citu organizāciju un biedrību, kas jau beigušas pastāvēt, fona “Sudraba ābele” joprojām darbojas, radoši attīstās un negrasās apstāties. Varbūt tāpēc, ka tās prioritāte nav politika un žēlošanās par dzīvi, bet gan darbs pilsētas un tās iedzīvotāju labā. Un, protams, arī savā labā, jo, savstarpēji komunicējot, šie cilvēki gūst enerģiju un mundrumu, un, galvenais, iespēju realizēt savas radošās ieceres un sajūtu, ka ir vajadzīgi sabiedrībai.
Kāpēc nosaukumā ir vārds "sudrabs"? Biedrības vadītāja Valda Dūdele paskaidroja, ka lielākajai daļai tās dalībnieku matus klāj sirmums, kas raisa asociācijas ar sudraba krāsu: "Savukārt ābele ir dzīvības, garšas un svaiguma simbols."
Interesanta un sarežģīta ir biedrības tapšanas un turpmākās darbības vēsture.
1963. gada rudenī Daugavpils pilsētas izpildkomitejā notika pensionēto skolotāju sapulce, kurā piedalījās arodbiedrība un Skolotāju nama kolektīvs. Sapulcē ievēlēja biedrības valdi un iezīmēja tās darbības virzienus.
Tā ietvēra tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, lekcijas un diskusijas par populārzinātniskām tēmām, vēsturi, literatūru u.c., interešu pulciņu darbu, ekskursijas, koncertu un atpūtas vakaru apmeklēšanu ārpus Daugavpils, rūpes par vecāka gadagājuma biedrības locekļiem, kā arī palīdzību pilsētas skolām izglītības un audzināšanas darba organizēšanā un vadīšanā.
Savulaik, pirms 40 un pat 50 gadiem, pilsētas avīzes vēstīja par biedrības aktīvo darbību. Šādā formātā “Sudraba ābele” darbojās aptuveni divdesmit gadus. Tā arī būtu turpinājies, ja ne pagājušā gadsimta 90. gadu vētrainie notikumi, kad Latvijā un Daugavpilī daudzu biedrību un organizāciju darbība vairs neatbilda tālaika prasībām.
Varēja izzust, bet...
Objektīvi viss virzījās uz šo struktūru, arī “Sudraba ābeles”, izjukšanu un likvidēšanu. Tomēr kolektīva aktīvā dziesmotā daļa negribēja ar to samierināties. Šie cilvēki, kuriem nebija vienaldzīgs tā liktenis un nākotne, lūdza Daugavpils varas iestādes reģistrēt uzņēmumu toreiz jaunizveidotajā Uzņēmumu reģistrā, kas tika izdarīts 1993. gadā.
Pēcāk biedrība mainīja nosaukumu, līdz ieguva pašreizējo – skanīgo un simbolisko.
Ilgu laiku biedrības vadītāja bija Janīna Rakovska-Vaļuma. Deviņdesmit gadu vecumā, 2021. gada augustā, kolektīva vadības grožus viņa nodeva Daugavpils 9. vidusskolas bijušajai skolotājai Valdai Dūdelei.
Ilgajos darbības gados “Sudraba ābele” ir sarīkojusi trīsarpus tūkstošus dažādu pasākumu, tostarp desmitiem tematisko vakaru, piemēram, “Latvijas Republikas 100. gadadiena”, “Neatkarības cīņas 1918--1920”, “Brīnišķie skolas gadi”, Zinību dienas, rudens balles un daudzus citus.
Tika organizētas arī tikšanās ar pilsētas mēriem un viņu vietniekiem, Daugavpils Universitātes un citu augstskolu zinātniekiem un profesoriem, astrologiem, vietējā teātra aktieriem un citiem pilsētā, Latgalē, Latvijā un Baltijas valstīs pazīstamiem un populāriem cilvēkiem.
"Sudraba ābele" rīkoja ekskursijas uz dažādām Latvijas pilsētām, Latgales apskates objektiem un vēsturiskām vietām, muzejiem, viesojās veco ļaužu pansionātos.
Īstajā vietā
Kolektīva vadītāja Valda Dūdele šeit nav nejaušs cilvēks: “Jau tad, kad biedrību vadīja Janīna Rakovska-Vaļuma, ar kuru kopā strādājām vienā – 9. vidusskolā, viņa man vairākkārt piedāvāja ieņemt vadītājas vietu “Sudraba ābelē”. Sākumā es neteicu ne „jā” ne „nē”, jo nebiju pārliecināta par savām spējām. Bet, kad satikos ar kolektīva dalībniekiem -- brīnišķīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem, uzklausīju viņu dzīvesstāstus, pastāstīju par savu dzīvi, mēs ātri atradām kopīgu valodu. Es sapratu, ka esmu īstajā vietā: šiem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, viņus nedrīkst pamest sarežģītā laikā.”
Tagad Valda radošo kolektīvu uzskata par savu ģimeni un katru tās dalībnieku -- par garīgā un interešu ziņā tuvu cilvēku: “Mums nav „slēgtu” tēmu, bet ir sirsnīgas, uzticības pilnas attiecības. Viņi zina visu par mani, tāpat kā es zinu visu par viņiem."
Jāatzīmē, ka Valdai ir 44 pieredze pedagoģiskajā darbā, visu šo laiku viņa strādājusi par latviešu valodas skolotāju Daugavpils 9. vidusskolā.
Gadi nav šķērslis radošumam
Pašlaik biedrībā ir 38 cilvēki, tostarp 32 sievietes, pārējie -- stiprā dzimuma pārstāvji. Organizācijas biedru vecuma diapazons ir plašs – no 64 līdz 96 gadiem.
Šķiet, ka "Sudraba ābele" ir salīdzinoši maza organizācija, taču katrs tās dalībnieks "arī viens ir karotājs" – tas ir aizraujošs stāsts par dažkārt sarežģītu likteni, smagu, bet interesantu dzīvi, kā arī interesantu darbu, par kuru varētu uzrakstīt pilnvērtīgu aizraujošu grāmatu. Jo daži kolektīva dalībnieki jau ir pārkāpuši deviņdesmit gadu slieksni, piemēram, Klavdijai Martjanovai ir 95, Ņinai Stupānei -- 96 gadi, citiem ir gandrīz 90 gadi un, salīdzinājumā ar viņiem, septiņdesmit- un astoņdesmitgadīgie ir gluži vai jaunieši.
Taču pārsteidzošākais ir nevis šo cilvēku cienījamais vecums, bet gan mundrums, rosība, dzīvespriecīgā un tiešā dzīves uztvere.
Šogad janvārī skaisti tika nosvinēta Tatjanas diena. Turklāt svinības neaprobežojās tikai ar pasīvu kopā būšanu, malkojot kafiju ar saldumiem. Parasti svētkiem vienmēr tiek sagatavota pilnvērtīga koncertprogramma.
Nikolajs Rjabcovs -- aktīvs biedrības dalībnieks, visu pasākumu organizators un mākslinieciskais vadītājs, scenārists, dizainers, dziedātājs un improvizētājs, vārdu sakot, kolektīva dvēsele, visiem piedāvāja interesantu un bagātīgu programmu, kurā bija iekļauti visdažādākie žanri: dziesmas, atrakcijas un konkursi, viktorīnas, loterija, kurā visas biļetes ir pilnas, brīvais mikrofons u.c.
Svinību sākumā vokālais ansamblis nodziedāja Latvijas un biedrības himnu -- šī tradīcija tiek stingri ievērota visus biedrības pastāvēšanas gadus.
Valda Dūdele un Nikolajs Rjabcovs pastāstīja par to, kā aizsākās Tatjanas dienas svinēšanas tradīcija.
Interesanti bija klausīties bijušo skolotāju atklāsmes, kuri padomju laikā dzīvoja un strādāja dažādās toreizējās Padomju Savienības pilsētās, līdz darba un dzīves ceļi viņus atveda uz Latviju un Daugavpili.
Gandrīz visi biedrības dalībnieki ir ieguvuši augstāko izglītību, un pat vairāk nekā vienu, visdažādākajās specialitātēs, taču ir veterāni, kuri nav pievērsušies skolotāja darbam, bet strādājuši citās vietās.
Ir uz ko tiekties
Vārdu sakot, šo cilvēku zināšanu līmeni, nemaz nerunājot par viņu milzīgo dzīves pieredzi, var tikai apskaust. To viņi nodemonstrēja vakara gaitā, acumirklī atrisinot dažādus uzdevumus un atbildot uz viltīgiem viktorīnas jautājumiem un mīklām.
Biedrības dalībnieki dziedāja dziesmas dažādās valodās, turklāt pie klavierēm bija viņu pašu mūziķis un ansambļa mākslinieciskais vadītājs Aleksandrs Kožemjakins.
Valdas Dūdele uzsvēra, ka šī kolektīva durvis nevienam nav slēgtas un līdz ar to ikviens var tajā atrast sevi, taču vēlams, lai kandidātam būtu balss un viņš varētu piedalīties mākslinieciskajā programmā.
Komentāri