Pirmā pasaules kara laikā Rēzeknē, bēgot no ķeizariskās Vācijas karaspēka, nokļuva daudzi interesanti un enerģiski cilvēki (jelgavnieki, liepājnieki, belostokieši, viļņieši u.c.), kuri iespaidoja gan Rēzeknes, gan arī visas Latgales dzīvi un attīstību.
Maskavas universitātes absolvents, profesionāls arheologs Pāvels Rikovs 1913. gadā sāka strādāt par skolotāju Viļņas ģimnāzijā, bet ātri vien kopā ar citiem evakuējās un nokļuva Rēzeknē. Šeit viņš bija inspektors Vīriešu ģimnāzijā, organizēja arheoloģiskos izrakumus pilsētā un tuvākā tālākā apkārtnē, sarakstīja un Petrogradā nodrukāja grāmatu par Latgales senatni. Šajā grāmatā Pāvels Rikovs norāda, ka 1917. gada martā Rēzeknē ir izveidota Vēstures un etnogrāfijas biedrība un tās paspārnē darbu ir uzsācis muzejs1. Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo raksta, ka biedrības un muzeja izveidē lieli nopelni bija Nikodemam Rancānam un ka kara un juku dēļ muzejs funkcionēja haotiskā režīmā un neilgi — vēlāk „visi muzejam dūmōtī krōjumi beja aizvasti pa daļai uz Reigu, pa daļai uz Krīviju"2.
Ļoti iespējams, ka Rēzeknē jau pirms tam bija publisks muzejs. 1910. gada rudenī Čenču Jezups raksta, ka „patlaik, pateicut k-gu Fr. Kempa un E. Šteinberga pyulem, Rezeknes Sawisigas bidribas mojôs ir atsagts Latgolas muzejs”3. Daudz senatnīgu priekšmetu šim muzejam dāvāja Nīcgales katoļu draudzes prāvests, tieši kuru citi uzskata par šī muzeja reālu izveidotāju: „Bk. K. Syrwids nudybynoja Sawisigas bidribas nomâ Latgolas muzeju uperedams jaj daudzi wacu litu, atrostu jo draudzê”4.
Pēc Pirmā pasaules kara ar muzejiskām lietām Rēzeknē aizrautīgi nodarbojās baznīckungs Pīters Strods. „Ap 1921. g. Strods nodibināja Rēzeknē literatūras un senmantu muzeju, kas 1925. g. nodega."5 Muzejs bija tuvu pie Sarkanās baznīcas – 1913. gadā uzbūvētajā latgaliešu „Ekonomijas” mājā6. Sadega tur arī Andriva Jūrdža piecpadsmit ar roku rakstītās grāmatas, Pīteru Strodu visu mūžu mocīja vainas apziņa.
1925. gada 22. februārī tika nodibināts Rēzeknes vēsturiskais muzejs7. Tā darbība arī ritēja kā pa celmiem.
Vēsturnieks Kaspars Strods ir izpētījis un aprakstījis Latgales Centrālā muzeja (1933–1944) tapšanu, specifiku, darbību8. Starp muzeja izveides iniciatoriem bija arī Aleksandrs Ārmanis. Viņš dzimis 1902. gada 8. novembrī (pēc v. st.) Zaļmuižas pagasta Pintānos, bet dzīve viņam noslēdzās, cik var spriest, Salaspils soda nometnē 1944. gada rudenī. Viņam bija sieva Milda, dēls Leonīds un meita Ārija.
Aleksandrs Ārmanis ir ārkārtīgi spilgta, pārsteidzoši enerģiska un ļoti daudzšķautņaina personība. Ja man būtu nodoms sarakstīt biogrāfisku romānu par kādu neparastu, zīmīgu latgalieti, es noteikti rakstītu par Aleksandru Ārmani9 vai Jezupu Rubuli.
Rēzeknes un visas Latgales pagātni 20. gs. 30. gados daudz pētīja Oļģerts Ozoliņš. Aplūkojot Latgales Centrālā muzeja krājumus, viņš iestādes piecu gadu jubilejas reizē bilst, ka ekspozīcija ir izvietojusies trīs lielās zāles, arī akcentē, kuri eksponāti un kādēļ ir nozīmīgākie.
„Redzams arī kāds māla pods, kuram apkārt vītas un laikam jau mālā iespiestas šauras bērza tāšu saites. Šī ir īpata technika, kādu tagad nepazīst, jo pēc muzeja pārzines stāsta, arī citu pilsētu muzeji pieprasījuši sameklēt tiem šādus traukus, bet tie tikpat kā nav vairs atrodami."10
Apmēram 2008. gadā ievēroju, ka kaut ko līdzīgu taisa keramiķis Valdis Pauliņš, un, protams, apjautājos. Viņš paskaidroja, ka tas ir gan smukumam un oriģinalitātei, gan arī lai trauslo trauku11 sastīpotu un tā sāni būtu tādi buferīgi un bamperīgi12. Ar bērza tāsi stiprināti trauki bija ļoti funkcionāli, bet šī īpašība ar laiku tika upurēta par labu estētikai – sāni zaļi brūni dzeltenās glazūrās, kruzuļos un līnijās!
Pēdējā kara priekšvakarā Latgales Centrālā muzejā varēja aplūkot skapjus ar zīmētām puķēm un gadaskaitļiem, koka atslēgu ar dzelzs tapu, vienkoča laivu13, 1753. gadā izdotu grāmatu latgaliešu valodā14, Andriva Jūrdža ar roku rakstītās grāmatas un personīgās mantas, Gustava Manteifeļa ceļa spieķi, kuram, rokturi pavelkot, izlien pamatīgs asmens, uz kura uzraksts – Pro virtute et patria. Apmeklētāji varēja aplūkot arī monētu kolekciju, koka bezmēnus, 1917. gada Rēzeknes kongresa ieejas kartes, brāļu Skrindu un Nikodema Rancāna privātās mantas, Latgales partizānu pulka karavīru ieročus, kā arī mamuta zobu15.
Elīna Pastare un Andris Uškāns ceļvedī „Nezināmā Rēzekne" par māju Atbrīvošanas alejā 102, kur tagad atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejs, raksta: „Ēku 19. gs. vidū kā savrupnamu būvēja turīgs ebreju tautības pārstāvis Bere Rivošs, un 1861. g. tā bija viena no septiņpadsmit akmens celtnēm Rēzeknē. Vēlāk ēku slimnīcas vajadzībām no ebreja Gordina nopirka Rēzeknes pilsētas valde. 1938. g. muzejs pārcēlās no Pilsētas valdes ēkas uz telpām bijušās slimnīcas ēkas otrajā stāvā. Tikmēr ēkas pirmajā stāvā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē darbojās 2. ebreju pamatskola"16.
Latgales Centrālā muzeja vadītāja bija Tekle Laizāne (1902–1997) – viena no tiem „Latgolas kulturas darbinīkim, kas kluseibā ir strōdōjuši un daudz padarejuši, bet kuru vōrdi atklōteibā moz mynāti"17.
Pēc Otrā pasaules kara ilgu laiku Rēzeknē muzeja nebija. Piecdesmito gadu vidū domas par muzeja izveidi burbuļoja un virmoja, taču it īpaši tās aktivizējās Latgales kultūras nedēļas (1958. gada 7.–13. decembris) priekšvakarā. Rēzeknes 1. vidusskolas vēstures skolotājs Jānis Loginovs, pilsētas novadpētniecības pulciņa vadītājs Voldemārs Naglis un LVU pasniedzējs Pēteris Zeile kopīgi publicēja centrālajā presē rakstu „Rēzeknei vajadzīgs novadpētniecības muzejs", kurā aizrāda, ka „pirms kara Rēzeknē bija divi muzeji: Latgales centrālais un skolu muzejs. Daudz eksponātu gājis bojā. Saglabājušās Latgales centrālā muzeja telpas, bet tās izmanto citas organizācijas. [..] Tas [muzeja izveide Rēzeknē – V. L.] jādara sevišķi tagad, kad visās Latgales kultūras dzīves nozarēs jūtams pacēlums, gatavojoties kultūras nedēļai un Latgales dziesmu svētkiem"18.
1959. gada oktobrī Rēzeknes Novadpētniecības muzeja inventāra grāmatā „izdarīts pirmais ieraksts par eksponātu pieņemšanu. Tos jaunajam muzejam atdeva kaismīgais novadpētnieks, pieredzējušais kolekcionārs, Ludzas novadpētniecības muzeja direktors J. Timoškāns”19.
1959. gada 6. decembrī Rēzeknes Novadpētniecības muzejs20 (pēc ēkas kapitālremonta21 un pārveides) pirmo reizi atvēra durvis apmeklētājiem – varēja apskatīt Vitālija Kalvāna un Staņislava Kreica gleznu izstādi22.
Tieši šajā ēkā līdz Otrajam pasaules karam23 bija Latgales Centrālais muzejs. Kopā ar Rēzeknes Novadpētniecības muzeju šajā ēkā 1959. gadā sāka darboties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāle24. 1968. gadā filiāle reorganizējās par Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, 1980. gadā tai uzcēla speciālu ēku25.
80. gados muzejā par restauratoru strādāja Vladimirs Ņikonovs, kuru mēs vairāk zinām kā novadpētnieku, politiķi, vecticībnieku sabiedrisko darbinieku. Kādu laiciņu muzejā bija darba telpas arī Antonam Kūkojam, tādēļ nav nejaušība, ka piemineklis Latgalietim jeb Antonam Kūkojam ir tepat pie muzeja.
Atmodas gados Rēzeknes Novadpētniecības muzejs par savu specializāciju un misiju izvēlējās latgaliskumu un kultūrvēsturi.
1989. gada septembrī Daugavpils Pedagoģiskais institūts sāka gatavot republikā pirmos kultūrvēsturniekus. Ja 70.–80. gadi bija folklorisma, arheoloģijas un etnogrāfijas popularitātes laiki, tad 80. beigas un 90. gadi pieder kultūrvēsturei, antropoloģijai, ezotērikai. Vārds kultūrvēsture tajos laikos visiem ir uz mēles, ar to saprot noklusētā pacelšanu gaismā un savu sakņu meklēšanu.
Rēzeknes Novadpētniecības muzeja pārorientēšanās process notika ar vietējo kultūras darbinieku, arī Regīnas Haheles (1927–1995) aktīvu atbalstu. Pīters Keišs raksta: „drūši varu saceit, ka, pasateicūt Regīnai Hahelei, latgaliskais Rēzeknē sasaglobōja drūšōk un sagaideja atmūdu, lai dorbōtūs ar pylnu jaudu"26. Galvenie nopelni šajā pārorientācijā ir visam muzeja personālam un muzeja ilggadējai direktorei Helēnai Bernānei (1943–2003).
1990. gada vasarā Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu Rēzeknes Novadpētniecības muzeju pārdēvēt par Rēzeknes Kultūrvēstures muzeju, jo tāds nosaukums vairāk atbilst muzeja darba raksturam un fondu saturam – no muzeja fondos esošajiem 37 358 priekšmetiem27 un dokumentiem ļoti daudzi saistās ar etnogrāfiju, keramiku, mākslu un daiļliteratūru28.
Nekad savā dzīvē nevienā muzejā neesmu bijis tik daudz un tik ilgi, kā Atmodas gados te Latgaliešu literatūras lasītavā29. Jutos te kā svētnīcā, kā kaut kādā dimantu krātuvē30.
„Dažādas ir apmeklētāju intereses. O. Kravalis no Daugavpils bija atbraucis palasīt latgaliešu lugas, O. Slišāns no Balvu rajona interesējās par Latgales vēsturi, kultūru, valodu. [..] Par lasītavas atvēršanu padzirdējuši un te jau pabijuši arī tālāki ciemiņi. Apmeklētāju žurnālā parakstījušies, piemēram, Anta Rugāte, Jānis Streičs no Rīgas, Janīna Bukša no Stokholmas un pat Jōņs Gorsvāns no Kalifornijas."31
2018. gadā kopā ar Oskaru Seikstu atdevām Latgales Kultūrvēstures muzejam lielu somu – Osvalda Kravaļa dienasgrāmatas32, daiļdarbu manuskriptus u.c. Muzejā ir speciāls Osvalda Kravaļa fonds33, kur interesenti var iepazīties ar šī neordinārā literāta mantojumu.
1 Рыков П. Древности Летгалiи - Режица: Б. и., (Пг.: тип. Комиссара), 1917, 4. cтp.
2 Brežgo B. Kolekcijas un muzeji Latgolā // „Latgolas Škola”, 1937., Nr.2.
3 Čenču Jezups. Mozas litas // „Drywa”, 27.10.1910.
4 Rezekne // „Drywa”, 19.01.1911.
5 Prof. Pēterim Strodam 50 gadu // „Rēzeknes Ziņas", 01.05.1942.
6 Tā laika adrese – Lielā Ludzas iela 86.
7 Greituls. Latgolas muzejs // „Jaunō Straume”, 15.03.1925.
8 Strods K. Pagātnes mantojuma krātuve – Latgales Centrālais muzejs (1933–1944) // Purinaša L., Strods K. Laikmeta nospiedumi: Latgales 20. gadsimta stāsti – Rēzekne: Hronologeja, 2020., 146.–154. lpp.
9 Par Aleksandru Ārmani esmu referējis 5. latgalistikas konferencē Rīgā (2012) un 7. latgalistikas konferencē Rēzeknē (2014).
10 Ozoliņš O. Kur runā Latgales senatne. Vērojumi Latgales centrālajā muzejā // „Daugavas Vēstnesis", 12.08.1939.
11 Cik interesanti – lietvārds trauks un īpašības vārds trausls ir tik tuvi un radniecīgi!
12 Savukārt Lietuvā vienā muzejā redzēju, ka senlaicīga krējuma ķērne bija adītā mētelītī, nu, apmēram kā āra koks, kurus pirms kāda laika modīgi bija apadīt.
13 Līdzīgu tagad var redzēt biedrības „Patria" muzejā Dagdā.
14 Muzejam bija sava lasītava un bibliotēka, kurā bija apmēram 850 latgaliešu grāmatas.
15 S. Latgales Centrālā muzejā // „P. T. Dzīve", 1939., Nr. 12.
16 Pastare E., Uškāns A. „Nezināmā Rēzekne. Ceļvedis ziņkārīgajiem” – [B.v.]: Nezināmā Rēzekne, 2020., 47. lpp.
17 Latkovskis L. Dorbs Latgolas kulturas laukâ // „Latgolas Bolss”, 12.11.1955.
18 Loginovs J., Naglis V., Zeile P. Rēzeknei vajadzīgs novadpētniecības muzejs // „Cīņa", 11.09.1958.
19 Ribakova S. Uzsākot jaunu gadsimta ceturksni. Novadpētniecības muzejam – 25 // „Znamja Truda”, 20.12.1984.
20 Sākotnēji ļoti īsu brīdi bija Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle.
21 1996. gadā muzejs tika paplašināts ar līdzās esošo trīsstāvu ēku, bet 2010. gadā notika visu muzeja ēku rekonstrukcija un modernizācija.
22 Nizinska M. Mūsu novadnieku gleznas // „Ausma", 09.12.1959.
23 Pēc kara šeit bija poliklīnika, dzelzceļnieku dienesti utt.
24 Pirmais filiāles vadītājs bija Jānis Unda.
25 Šobrīd tā ir Baznīcas iela 34a. 20. gs. 80. gadu izskaņā bija plāns netālu no skolas uzcelt glaunu Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu.
26 Keišs P. Atmiņu šyupelēs // Tāvu zemes kalendars. 2021. – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2020., 169. lpp.
27 2024. gadā muzeja krājumā ir vairāk nekā 70 000 priekšmetu.
28 Jakuškina V. Muzejam jauns nosaukums // „Darba Karogs”, 09.08.1990.
29 Atvērta 1989. gadā.
30 Darbojas arī tagad, tikai plašākā formātā – kā LKvM Zinātniskā lasītava.
31 Trojanovskis V. Iecienīta vieta // „Avangards", 02.04.1991.
32 Lukaševičs V. Osvalds Kravalis // „Latgales Laiks”, 04.07.2008.
33 Osvalds Kravalis LgKM 32284-32285; LgKM Plg 12102-12129
Komentāri