Daugavpils apkaimēs ir apdzīvotas vietas, kuras, ņemot vērā turienes interesanto un jauko iemītnieku kolorīto sadzīvi, var dēvēt arī par savdabīgiem kultūras un etnogrāfiskiem pašpietiekamiem anklāviem. Un, lai gan tur nav pilnvērtīgas sociālās infrastruktūras, šīs vietas var rosināt interesi un sajūsmu cilvēkos, kas dzīvo, piemēram, mūsu pilsētas centrā. Un tas viss tāpēc, ka tieši iedzīvotāji veido šos mini rajonus tādus, kādus vēlas tos redzēt.
Balta patiesība
Starp Neredzīgo biedrības ciemu un Vecstropu centru, apmēram puskilometru pa labi un pa kreisi no šosejas -- 18. novembra ielas, virzienā no Daugavpils uz Rēzekni, skaistā vietā atrodas savdabīgs ciems, kur zaļumos grimst skaistas privātmājas.
Šeit, kūrorta cienīgā vietā, dabas klēpī, atrodas Daugavpils sociālās aprūpes centrs -- pansionāts – vieta, kur spiesti uzturēties vientuļi un slimi cilvēki, taču vienlaikus viņiem tā ir dzīvības sala, kur paglābties. Centra pagalmā pastaigājās tā iemītnieki: daži patstāvīgi, citi paši pārvietojās ratiņkrēslos vai bija spiesti izmantot pansionāta darbinieku palīdzību.
Šejienieši neizrādīja vēlmi un nez kāpēc pat bijās runāt par dzīvi viesmīlīgajā iestādē, kas nodrošina viņiem visu nepieciešamo, tomēr tās nav viņu pašu mājas.
Sešdesmit gadus vecais Alberts Ivanovs pastāstīja, kā nonācis pansionātā: “Esmu šeit jau trīs gadus. Apkalpošana, ēdiens un aprūpe ir laba, arī personāls ir jauks. Savā starpā mēs -- iemītnieki -- satiekam. Šķiet, ka ir viss, bet dažreiz šāda dzīve kļūst garlaicīga un pārņem skumjas. Taču man nav citas izvēles. Kam es esmu vajadzīgs ar savām problēmām un slimību?”
Savulaik Alberts bija meistars ar zelta rokām, apguvis divpadsmit profesijas -- no galdnieka un namdara līdz atslēdzniekam mehāniķim. Viņš pat strādāja par iespiedēju tipogrāfijā. Bet pēc tam, kad salauza kāju un nonāca slimnīcā, kur viņam neveiksmīgas operācijas rezultātā saīsināja ekstremitāti par trīs centimetriem, Alberta dzīvē sākās melnā josla. Nebija neviena, kas rūpētos par invalīdu – meita ar ģimeni dzīvo Turcijā, savukārt ar četrdesmitgadīgo dēlu no citas laulības Alberts neuztur sakarus, tāpēc nonāca Vecstropos: „Tiesa, man bija privatizēts dzīvoklis Gajokā, kurā ielaidu īrnieku. Bet viņš to nodedzināja, sāka krāties parādi, tāpēc nācās atteikties no mājokļa."
Alberts godīgi atzīst, ka savulaik nav dzīvojis saskaņā ar Dieva baušļiem. Tiklīdz pastnieks atnesa pensiju, tūlīt pat uzradās apšaubāmi ļaudis, kas izmantoja Alberta lētticību un labestību: zaga naudu un pārtiku, rīkoja nekārtības. Tagad Alberts priecājas, ka ir ticis vaļā no pagātnes murga un dzīvo normālu dzīvi: "Mana pensija ir 360 eiro, bet manas ikmēneša uzturēšanas izmaksas ir 840 eiro, t.i., sociālais dienests piemaksā. Paldies! Man izmaksā vien 38 eiro -- protams, šīs naudas nepietiek. Tāpēc dažreiz jāstāv ar izstieptu roku. Ir kauns, bet ko lai dara?"
Brīvajā laikā Alberts skatās televizoru, lasa grāmatas un labprāt uzspēlētu šahu, bet nav ar ko.
Kur esi dzimis…
Šajā vietā atrodas visā pilsētā zināms auto rezerves detaļu, mājsaimniecības preču veikals, te var nopirkt arī daudz ko citu. Tobrīd no veikala iznāca Ķīmijas apkaimes iedzīvotāja Leokādija Kažoronoka kopā ar paziņu -- abi priecājās, ka izdevies iegādāties aizdedzes slēdzi automašīnai „Moskvič”, kura ripo jau piekto gadu desmitu. "Man ir japāņu automašīna – tā ir laba, bet lūzt, bet „Moskvičs” arvien vēl ripo! Slikti ir tas, ka sankciju dēļ drīz nevarēsim nopirkt Krievijā un Baltkrievijā ražotas detaļas," sacīja Leokādija, autovadītāja ar vairāk nekā trīsdesmit gadu stāžu.
Leokādija tagad ir pensijā, savulaik strādājusi dažādās vietās pilsētā, tostarp 18 gadus -- piena kombināta gatavās produkcijas noliktavā. Viņai ir trīs pieauguši bērni un tikpat mazbērnu. "Kur esi dzimis, tur arī noderīgs," saka Leokādija, kuras viena meita dzīvo un strādā Daugavpilī, bet otra meita un dēls – Rīgā.
Netālu no Krāslavas, Dvorišču ciemā, Leokādijai ir māja un zeme, kur viņa paglābjas no pilsētas trokšņa -- kopj dārzu, atpūšas un peras pirtī.
Pārdevējs Nikolajs šajā veikalā strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, viņš pastāstīja, ka šī tirdzniecības vieta atvērta apmēram pirms četrdesmit gadiem un joprojām darbojas: "Bija laiki, 2005.–2008. gads, kad mums klājās labi, strādājām ar labu peļņu. Taču laika gaitā radās konkurenti, tāpēc tagad esam priecīgi, ja varam savilkt galus kopā, lai nepaliktu mīnusos." Nikolajs pasūkstījās, ka ir jūnijs – siena laiks, bet zemnieki lietainā laika dēļ nesteidzas iegādāties nepieciešamo inventāru un aprīkojumu.
Lilija Vasiļevska jau sešus gadus dzīvo šajā rajonā trīsstāvu ēkā, viņai šī vieta ļoti patīk: te ir kluss, tuvumā ezers un mežs. Četrdesmit piecus gadus L. Vasiļevska strādā par medmāsu Daugavpils reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā: "Šajā laikā esmu daudz ko redzējusi. Taču, tāpat kā jebkurš cilvēks savā darbā, ar laiku pie visa pierodi un visu uztver mazāk emocionāli."
Tuvumā ir divi pārtikas veikali, bet, ja nepieciešams atrisināt svarīgākus jautājumus, var viegli nokļūt pilsētas centrā vai apavu kombināta rajonā – vien piecu minūšu brauciens ar tramvaju vai autobusu vai piecpadsmit minūtes kājām.
Lilijas dēls Jurijs dzīvo un strādā Daugavpilī, bet viņa bērni – Lilijas mazbērni – Milans un Liāna -- dzīvo Anglijā.
Gan kāzas, gan jubileja
Ruslans Burakovskis dzīvo Kraujā, bet šeit apciemoja slimnīcā savu draugu, kurš salauzis roku: "Atvedu cienastu. Lai saīsinātu ceļu uz mājām, eju garām šai vietai. Mūsu ciems ir skaists un mājīgs, un arī šeit ir tāpat."
Ruslanam ir četrdesmit trīs gadi, bērnībā viņš nopietni aizrāvās ar futbolu, runājot par to, atcerējās savu pirmo treneri Juriju Stepanovu.
"Ja nebūtu Jurija, mana dzīve varēja neizdoties vai arī viss būtu iegrozījies citādi. Viņš bija ļoti labs treneris. Es pat spēlēju pirmajā līgā Ilūkstes komandā. 1993. gadā pabeidzu 16. pamatskolu, pēcāk strādāju dažādās vietās. Tagad esmu „kravu pārvietošanas galvenais inženieris”, t.i., veicu dažādus darbus," pajokoja Ruslans.
Ruslana dzīvesveids jaunībā nebūt nebija ideāls, kaut gan laikā, kad ģimene dzīvoja Sventē, tēvs mācīja dēlam zemūdens peldēšanu ar elpošanas cauruli un pleznām. Ruslans ar to joprojām aizraujas, apgalvojot, ka zem ūdens appeldējis visu Latviju un pusi Lietuvas, proti, šo valstu ezerus un upes.
Tad Ruslana dzīvē sākās melnā josla: vispirms četrdesmit sešu gadu vecumā mūžībā aizgāja tēvs, pēc tam -- māte, tad no slimības nomira brālis un Ruslans palika viens. Gāja paša izvēlēto ceļu, dažreiz gludu, dažreiz līkumotu, līdz nonāca Kraujā: "Grūti dzīvot vienam. Kopā, plecu pie pleca, ir vieglāk pārdzīvot bēdas un nelaimes, pārvarēt grūtības un risināt problēmas."
Varbūt tāpēc Ruslans 29. augustā svinēs kāzas ar, viņa vārdiem sakot, labu un saprotošu sievieti Katerinu: "Viņa ir tieši tā, kas man vajadzīga. Sava dzīve jāsaista nevis ar to, ar kuru var dzīvot, bet gan ar to, bez kuras nevar dzīvot. Starp citu, šī būs mana pirmā likumīgā laulība. Taču man ir divdesmit piecus gadus veca meita no pirmajām attiecībām, dzīvo Krāslavā. Viņai ir meita Alise, mana mazmeita."
Labiekārtotas mājas pagalmā sastapu Natāliju un Jāzepu, viņi ir precējušies vairāk nekā četrdesmit gadus, tagad abi ir pensijā, tāpēc visas pūles velta mājsaimniecībai: "Mums viss ir, ka tik veselība turas! Kopjam dārzu un siltumnīcas, audzējam papriku, baklažānus, gurķus un tomātus." Saimniekiem ir arī jauks suņuks -- mopsīte Goldija un kaķene Katja, kura atrasta uz ielas.
Savulaik Natālija strādāja atbildīgos amatos – astoņpadsmit gadus vadīja kvalitātes nodaļu elektroinstrumentu rūpnīcā „Dauer” un divdesmit gadus tādā pašā amatā -- uzņēmumā „Zieglera Mašīnbūve”, bet Jāzeps bija ekskavatorists.
Jāzeps ir latvietis, bet viņa dzīvesbiedre ir pa pusei krieviete un pa pusei ukrainiete. Taču viņi atzīst, ka tas neliedz laulātajiem dzīvot mīlestībā, harmonijā un saprast vienam otru.
Pēc sarunas ar šī raksta varoņiem jāsecina, ka ne vieta izdaiļo cilvēku, bet cilvēks vietu. Un šo ļaužu stāsti, viņu dzīve to apliecina.
Komentāri