Augšdaugavas novada Salienas pagasta Šlapaku ciemā, mājās „Rozes”, dzīvo astoņdesmit gadus vecā Vija Seļavina kopā ar dēlu Andri Rukmanu, kuru uzskata par savu cerību un balstu, jo daudzo hronisko kaišu dēļ viņai nav neviena cita, uz ko paļauties. Andris ne tikai priekšzīmīgi tiek galā ar saimniecības darbiem un palīdz mātei, bet arī labiekārto un izdaiļo mājas apkārtni. Savukārt Vija, gribot negribot, atceras gadus, ko kā politrepresētā pavadīja tālajā Sibīrijā.
Jāsēņo piesardzīgi
Mūsu tikšanās laikā māte un dēls kopā aizrautīgi, it kā cenšoties viens otru apsteigt, tīrīja Andra vietējā mežā salasītās gailenes. Par tām arī iesākās saruna. Andris pārdod sēnes meža velšu uzpircējiem par 2 eiro 50 centiem kilogramā. Tā nav liela nauda, bet, ņemot vērā Vijas mazo pensiju un dēla niecīgo algu, tie tomēr ir ienākumi. "Es pati nevaru iet sēņot – sāp kājas, lai gan man ļoti patīk lasīt sēnes." Vija atceras, kā reiz viņas vīru, kurš bija devies sēņot zirga mugurā uz Baltkrieviju pusi, taču nebija paņēmis līdzi pasi, aizturēja robežsargi, jo viņš bija pārāk pietuvojies aizliegtajai zonai: "Bija pat izmeklēšana, kurā es piedalījos. Sākumā gribēja viņam uzlikt sodu -- tolaik 250 latus, bet galu galā aprobežojās vien ar pieciem latiem. Citā reizē mēs tik ļoti aizrāvāmies ar baravikām, ka nepamanījām, ka esam pārkāpuši robežu. Toreiz to vēl tik stingri neapsargāja. Ieradās robežsargi, lika man uzlikt rokas uz automašīnas motora pārsega, bet, par laimi, viss nokārtojās. Sēņu lasīšana mūsu pierobežā nebūt nav droša nodarbe."
Glāba vietējie iedzīvotāji
Vija laiku pa laikam atmiņās atgriežas pēckara gados, kad viņas māte Lilija ar divām meitām -- Viju un Ināru, kā arī vecmāmiņa -- tēva māte Minna un viņas meita Anna, tāpēc, ka tēvs dienēja "Waffen-SS" leģionā, lopu vagonā izsūtīja uz tālo Novosibirskas apgabalu: "Mēs turp braucām ļoti ilgi, bija šauri, vagonos bija guļamlāvas, bet visiem vietas nepietika, tāpēc lielākoties sēdējām, saspiedušās kopā. Diennaktī divreiz deva divus gabaliņus maizes, kausētu sviestu un verdošu ūdeni. Bet mums visu laiku gribējās ēst. Tajā vagonā bija arī daudz igauņu."
Vija stāstīja, ka tēva jaunākais brālis arī bija leģionārs un varēja kļūt par represiju upuri, taču viņam ieteica izdarīt zādzību, ko viņš arī paveica, nozogot divas aitas, tāpēc viņu nosūtīja uz speciālu iestādi pie Azovas jūras toreizējā PSRS: "Mamma un Ināra brauca pie viņa. Tēva brālis tur dzīvoja diezgan labi -- kopā ar sievieti lielā mājā, kuru vasarā izīrēja atpūtniekiem. Viņš bija atbildīgs par tirdzniecību, tāpēc sūtīja mums pakas."
...Un, kad ģimene sasniedza Mihailovskas ciemu Novosibirskas apgabalā, kur viņiem bija jāizcieš izsūtījums, represētos izmitināja zemnīcā, kur bija tikai galds, guļamlāvas, mitrums un aukstums: "Nespēju to atcerēties bez asarām. Vietējie iedzīvotāji -- krievi -- tūlīt pat atnāca pie mums, palīdzēja, kā varēja. Paši dzīvoja pusbadā, bet dalījās ar pēdējo, kas bija – daži iedeva pāris saujas graudu, citi -- maizes riecienu, dažus kartupeļus. Cilvēki atnesa malkas pagales, lai mēs varētu apkurināt savu pazemes mitekli. Mums nebija ne bļodas, ne karotes, nemaz nerunājot par citiem traukiem. Visu iedeva vietējie. Tā mēs izdzīvojām… Cilvēkus nešķiroja pēc tautības – tajos skarbajos apstākļos nevienam pat nenāca prātā to darīt.”
Vija atceras, ka zonas komandants bija labs cilvēks un atbilstoši izturējās pret izsūtītajiem no Latvijas un Igaunijas. Viņš izdeva rīkojumu ģimeni nodrošināt ar malku. Vēlāk Liliju un tanti Annu nosūtīja darbā aitu kūtī, kur viņas kopa aitas, līdz ar to varēja saņemt pārtikas devas.
Vija atceras, kā viņas bērnībā skrēja uz upi peldēties: “Tur bija daudz ūdensčūsku. Reiz viena no tām sāka peldēt uz Ināras pusi, bet zēns meta tai ar nūju, aizbiedējot rāpuli no māsas, kura bija ļoti nobijusies. Vēl iespiedis atmiņā, kā plostnieki meta mums krastā maizes klaipus. Mums -- vienmēr izsalkušajiem -- tie bija lieli svētki."
Dažreiz, lai kaut kā remdētu izsalkumu, viņi ēda burkānam līdzīga auga saknes. "Tas auga starp akmeņiem. Mēs piepildījām vēderus, bet pēc tam sākās stipra vemšana ar zaļām putām. Daudzi no mums pēc šī “ēdiena” nespēja piecelties no gultas – nebija spēka. Brīnums, ka nenoindējāmies,” atceras Vija.
Uz mājām!
Pēc Staļina nāves māte ar bērniem un pārējie radinieki atgriezās dzimtenē – Daugavpilī. “Kad izsūtījumā kāda sieviete sakarā ar vadoņa nāvi pateica: “Paldies Dievam, ka šis tirāns ir miris!”, ne viņu, ne viņas ģimeni neviens vairs netika redzējis. No mūsu dzīvokļa Daugavpilī bija iznests gandrīz viss. Palicis tikai galds un guļvietas. Toreiz mēs no visa baidījāmies. Māte mūs mācīja: “Klusējiet, nerunājiet ne ar vienu, sak, neko nezinu, neko nesaprotu, un pat izliecieties par muļķīšiem, jo tagad ir bīstami laiki. Un cik ļoti mums gribējās ēst… Mēs domājām tikai par ēdienu. Attāls radinieks mums nesa margarīnu un kartupeļus. Mums tā bija delikatese,” pastāstīja Vija.
Kad Vija un Ināra Daugavpilī pabeidza astoņas klases, meitenes paņēma pie sevis mātes vecākā māsa, kura dzīvoja Talsos. Tur Vija absolvēja lauksaimniecības tehnikumu zootehniķes specialitātē. Vēlāk viņa apprecējās ar Edgaru Rukmanu, kurš strādāja par traktoristu vietējā kolhozā „Lībagi”. Jaunajai ģimenei tūlīt pat tika piešķirts dzīvoklis.
Un tad Vija sāka meklēt darbu. Jaunā speciāliste nepiekrita katram piedāvājumam, kas, viņasprāt, nebija īsti piemērots, un tas izraisīja kāda priekšnieka neapmierinātību. Pēc Vijas kārtējā atteikuma viņš teica, ka „mazgā rokas nevainībā” un, ja Vija nepiekritīs, vispār paliks bez darba. Tolaik viņa gaidīja Andri, kurš piedzima 1965. gadā.
Reiz māte uzaicināja Viju uz Daugavpili, kur pēc vairākiem darba piedāvājumiem, no kuriem viņa atteicās, pamatojot to ar to, ka netiks galā, Viju nosūtīja uz kolhozu „Iskra”, kur sākumā viņa strādāja par iecirkņa zootehniķi, pēc tam viņa kļuva par šīs saimniecības galveno speciālisti. Vija šeit nostrādāja 36 gadus līdz aiziešanai pensijā 1999. gadā.
Visus šos gadus viņa kopā ar vīru turēja govis, zirgu, cūkas, aitas un mājputnus: “Vai es toreiz varēju iedomāties, ka, aizejot pensijā, no turīgas laucinieces pārvērtīšos par ubadzi, kurai būs jāskaita graši, lai izdzīvotu, nopirktu zāles, pārtiku un apmaksātu citus, tostarp arī neparedzētus, izdevumus.”
Paliek tikai atmiņas
Arī viņas dēla Andra Rukmana dzīve neizvērtās kā gribēts, par ko viņš pus pa jokam saka: „Visu savu darba mūžu biju direktors, bet kāda no tā jēga?" Pabeidzis desmit klases Salienas vidusskolā, strādāja par traktoristu un šoferi kolhozā „Iskra”, pēc tam -- Lokomotīvju remonta rūpnīcā, tad -- par vadītāju privātā tirdzniecības uzņēmumā, pat nodibināja divus savus uzņēmumus. Taču ar to Andrim bija par maz, tāpēc iekārtojās darbā divos lielos Rīgas uzņēmumos izpilddirektora amatā: "Tolaik dzīvoju labi, naudas netrūka. Par to, cik liela alga, nedomāju, bet visām labām lietām, kā zināms, pienāk gals. Sanāca tā, ka atbraucu pie mātes uz Šlapakiem un kopš tā laika dzīvoju kopā ar viņu, jo mamma ir jāaprūpē."
"Tagad Andris ir manas rokas, kājas un acis. Nezinu, ko es bez viņa iesāktu. Gadījās, ka ārā pakritu, jo palika slikti, un dēls mani ienesa mājā. Dažreiz, kad biju slima, nespēju piecelties no gultas, Andris gatavoja ēst, ēdināja un pieskatīja mani. Pēc Covid-19 vairs nejutu kājas – viņš vienmēr bija man līdzās. Arī dārzi ir Andra ziņā: stādīšana, ravēšana un novākšana, un kas gan sagatavos malku, ja ne dēls.”
No otrās laulības Vijai ir meita Natālija, kura dzīvo Krievijā, Voroņežā. Taču seniore nevar paļauties uz viņas palīdzību labi zināmo notikumu dēļ.
"Tā rit mana dzīve. Saimniecība bija pilna mājlopu. Tagad kūtis un šķūnis ir tukšs – nevienam neko nevajag. Savulaik apceļoju daudzas bijušās PSRS republikas un pilsētas. Biju Baltkrievijā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citur. Tagad dzīvoju savas manas mājas četrās sienās. Palikušas tikai atmiņas..." sūkstās pensionāre.
Andris izrādīja viensētu, kuras infrastruktūra, ja vien ir vēlēšanās, ļauj jebkurā laikā izveidot gana pieklājīgu saimniecību, bet vai ir jēga to darīt. Zeme un tehnika ir, siltumnīcā aug gurķi un nogatavojas tomātu ķekari, dobēs -- citas lauksaimniecības kultūras, Andris pat iestādījis puķes. Tā visa viņam kopā ar māti ir vairāk nekā pietiekami. Un ķermenim un dvēselei viņš katru nedēļu kurina pirti. Andris atzīstas, ka jūtas laimīgs, kad ciemos atbrauc viņa bērni -- divi dēli no iepriekšējām laulībām, Deniss un Artūrs, ar ģimeni. Deniss strādā un dzīvo ar ģimeni Daugavpilī, bet Artūrs -- Vācijā. Blakus ir Andra mīļā māmiņa, kurai vienmēr nepieciešama dēla palīdzība un atbalsts. Ka tik viņai turētos veselība!
Komentāri