Katrai mazpilsētai ir sava īpatnēja gaisotne. Tāda ir arī Subatei -- pilsētiņai pie pašas Lietuvas robežas. Ne velti Subates vecpilsēta ar mazajām vienstāva koka mājiņām, šaurām līkloču ieliņām, kur dažviet saglabājušās bruģa pēdas, ir iekļauta valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā. Pilsētas vēsturiskais nosaukums vācu valodā bija Subbath, bet poļu valodā – Subocz, tomēr par pilsētas nosaukuma izcelsmi vienprātības nav. Viena no versijām to saista ar vārdu “sestdiena” (poļu sobota), jo tieši šajā dienā Subatē norisinājušies lielie tirgi, savukārt otrajā versijā pilsētas nosaukums atvasināts no ebreju sabata (nedēļas atpūtas un dievkalpojumu diena, kas jūdaistiem ir sestdiena).
Reformācijas laikā 17. gs. vidū Zībergi kopā ar saviem zemniekiem pārgāja katoļticībā un luterāņu dievnamu 1677. gadā ar Polijas un Lietuvas valdnieka rīkojumu nodeva katoļiem. Neapmierinātie luterticīgie iedzīvotāji pārcēlās uz ezera austrumu krastu, kur uz Prodes muižnieka Osten-Sakena zemes izveidoja miestu, ko dēvēja par Jaunsubati. Vecsubates Zībergi un Prodes Osten-Sakeni nepārtraukti sacentās, kas visnotaļ veicināja Subates attīstību, jo viņi centās viens otru pārspēt labdarībā un dažādu privilēģiju piešķiršanā. Zemes īpašnieki deva zemniekiem tiesības apmesties Subatē, tirgoties, turēt krogus un nodarboties ar dažādiem amatiem. Taču šodienas pilsētas apmeklētājus un tūristus piesaista Subates luterāņu baznīca, kas celta 1685. gadā un ir valsts un Eiropas nozīmes kultūras piemineklis, kuram Latvijas mākslas vēsturē ir īpaša vieta. Pirmkārt, tās arhitektūra pilnībā atšķiras no tradicionālā priekšstata par Latvijas lauku baznīcu. Otrkārt, Subates vārds tiek lietots, lai apzinātu kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kura 17. gs. beigās darinājusi iekārtas virknei baznīcu Latvijā un Lietuvā. Baznīca atrodas kalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Subates pilsētu, ezeru un Lietuvas robežu. Dievnama interjers ir īpašs baroka stila darinājums un telpai ir brīnišķīga akustika.
Koša un svinīgi saposta, šī sakrālā ēka izgājušās nedēļas nogalē svinēja savu 430. dzimšanas dienu. Gribas teikt -- tikai. Jo Subate un subatieši šajā vakarā apliecināja mīlestību pret savu baznīcu, kuplā skaitā apmeklējot šo pasākumu. Pēc svinīgā ekumēniskā dievkalpojuma, kurā piedalījās luterāņu un katoļu priesteri, ar ilgiem aplausiem tika godināts šīs baznīcas ilggadējais mācītājs Arvīds Bobinskis.
Un tad mēs visi devāmies muzikālā skaņu ceļojumā, kurā mūs kopā ar Anitu Cinkmani veda Ancānu, Golovacku, Ecētāju, Januševsku, Kraševsku, Zadinānu dzimtas pārstāvji. Un Margeviču dzimtas jau sestās paaudzes mākslinieki... Lūk, kādu cilvēku un dzimtu šūpulis ir kārts šajā mazajā pilsētiņā! Un cik liels bija svētku dalībnieku lepnums par SAVU pilsētu!
Arī manai dzimtai ir liela saistība ar šo baznīcu. Šajā vakarā, stāvot ļaužu pārpildītajā dievnamā, atcerējos savu vectēvu Kārli Teodoru, kas tālajā 1913. gadā šī altāra priekšā, slēdzot laulību, teica jāvārdu manai vecaimātei Minnai. Šajā baznīcā mācītājs Zelmenis mani iesvētīja, šajā baznīcā es kristīju savu pirmo krustdēlu un pirmo krustmeitu. Un tad man vienkārši gribējās parunāt vismaz ar dažiem cilvēkiem, kas ar saknēm ieauguši šajos pakalnos un Subates ieliņās. Ar subatiešiem, kas ķer saules atspulgus Lielā un Mazā Subates ezera ūdeņos.
Man ļoti patika, ko sarunā teica Natālija Dombrovska -- subatiete, šeit dzimusi un uzaugusi. Ģimenē izaudzināti trīs dēli. Atbildot uz jautājumu: „Kā jūs jūtat savu dzimto vietu?”, Dombrovskas kundze tā arī pateica: „Šī ir vieta, kur, izkāpjot no mašīnas vai autobusa, var ieelpot. Vienkārši ieelpot. Kur, nošķūrējis sniegu no taciņas, tu redzi sava darba rezultātu, kur sēnes, mellenes un zemenes nav jāpērk tirgū, bet pati varu tās salasīt tepat, aiz grāvja. Kur no rīta basām kājām var iziet zālītē, kur bērnus var ielikt ratiņos un nolikt aiz stūra ēnā vai vienkārši palaist pagalmā.”
Arī Inga Kraševska ir uzaugusi pie vecāsmātes Subatē. Ingu šajā pusē pazīst kā mūziķi un mūzikas pasniedzēju. Tāpēc, atbildot uz jautājumu par bērniem, vai viņi turpinās iet mātes pēdās, Inga saka: „Viņiem jau nebija citu variantu”. Jautāta par mājasvietu, Inga atzīmē, ka viņas paaudzes cilvēkiem Subate kā mājasvieta ir brīnišķīga, bet vienlaikus viņa saprot savus jauniešus, kuriem vajag paplašināt redzesloku, iespējas ceļot, bet šajā pilsētā to diez vai varēs izdarīt.
Katrām pārmaiņām ir savi plusi, tās gaidot, bieži vien tiek padarīts tas, kas gaidīja labākus laikus vai nebija prioritāte. Novadu reforma pamudinājusi mazo apdzīvoto vietu ļaudis apzināt un celt gaismā vietējās vērtības. Arī Subatē, kur tiek rīkoti pasākumi, lai izzinātu senāku un jaunāku pilsētas vēsturi, celtu godā to, ar ko var lepoties. Ja ir tāda attieksme pret savu pilsētu, vietu, kur dzīvo, arī nākamajām paaudzēm tā nebūs vienaldzīga, bet gan īpaša. Subates simbols ir egle, kas redzama arī pilsētas ģerbonī. Subates apkārtnes mežos ir daudz egļu, egle ir Zemes mātes simbols un svēts koks. Lai tā sargā šo pilsētu un tās iedzīvotājus arī turpmāk!
Komentāri