Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkas ciemā dzīvo apbrīnojams, draudzīgs un talantīgs pāris Inna un Vjačeslavs Kukjāni, kuru mājas izceļas ar skaistumu un labiekārtotību. Šeit viss ir saimnieka roku darināts, protams, piepalīdzot dzīvesbiedrei. Tomēr jāatzīst, ka prioritāte šajā "paradīzē zemes virsū" pieder Vjačeslavam, kuram nesen atklājies dekoratīvās un lietišķās mākslas meistara talants.
Varbūt kļūtu par miljonāru…
Ja Vjačeslavs dzīvotu ārzemēs un savas prasmes un iemaņas liktu lietā, strādājot, piemēram, kādā lielā būvuzņēmumā, tad, bez šaubām, viņš kļūtu slavens un bagāts. Taču Vjačeslavs, kurš dzimis Latgalē un ir savas zemes patriots, pēc tā nemaz netiecas: "Es šeit jūtos labi, jo tikai dzimtajā pusē varu īstenot visas savas radošās ieceres. Bizness nav mana joma, man patīk visu darīt savām rokām. Un kur Eiropā es rastu iedvesmu? Savā darbā izmantoju koku, materiālu, kas uzsūcis dzimtās zemes spēku."
Māju saimniekam ir 56 gadi, viņš dzimis Tartaka ciemā, kas atrodas netālu no Červonkas. 1986. gadā Vjačeslavs absolvēja Salienas vidusskolu, pēc tam bija armija -- viņš dienēja par šoferi Tālajos Austrumos. Pēc demobilizācijas jauneklis atgriezās Ždanova kolhozā un arī tur "grozīja stūri" līdz pat saimniecības sabrukumam. Tad sekoja darbs desu cehā, kokapstrādes uzņēmumā, būvfirmā "Gādība"... Pašlaik Vjačeslavs strādā par celtnieku vienā no pilsētas uzņēmumiem, veicot dažādus darbus.
Vjačeslava dzīvesbiedre Inna ir no Baltkrievijas, Braslavas rajona. 1975. gadā viņa kopā ar brāli un vecākiem pārcēlās uz Skrudalienas ciemu Daugavpils rajonā. Absolvējusi vidusskolu, Inna iestājās medicīnas skolā, pēc tam pirmo reizi apprecējās un, kā pati saka, liktenis viņu aizveda uz Salienu. Bet, tā kā Inna nevarēja atrast darbu savā specialitātē, tad 1993. gadā viņa iestājās darbā skolā -- par tehnisko darbinieci, kur strādā joprojām.
Dzīvesbiedri atjaunoja savulaik novārtā pamestās Vjačeslava vecāku mājas, padarot tās mājīgas, skaistas un ērtas dzīvošanai. Saimniecības ēkas koptajā un skaistajā pagalmā harmoniski iekļaujas kopējā ainavā. Šeit viss ir paveikts ar mīlestību, gaumi un liekot lietā fantāziju, un, kas nav mazsvarīgi, pašu rokām.
Gan Innai, gan Vjačeslavam šī nav pirmā laulība. Vjačeslavam ir 33 gadus vecs dēls Deniss. Viņš ir precējies, audzina divus bērnus, ģimene dzīvo un strādā Anglijā. Innai ir divas meitas: Diānai ir 36 gadi, Tatjanai -- 28 gadi. Diāna strādā par ekonomisti novada domē, viņai ir meita Alise.
Inna un Vjačeslavs ir precējušies piecpadsmit gadus. Viņi iepazinās devītajā klasē un kādu laiku pat draudzējās, bet tad dzīves ceļi jauniešus aizveda katru uz savu pusi. Viņi atkal satikās Salienas vidusskolas absolventu salidojumā, kur Vladislavs ieradās, lai satiktu savus klasesbiedrus.
Inna rūpīgi seko vīra radošajam darbam, palīdz, vērtē, savukārt Vjačeslavs pa jokam bilst, ka dažreiz viņa ar savu pārmērīgo centību kaitē, jo pēc darbnīcu sakārtošanas viņš nevar atrast dažas iekārtas un instrumentus, kas parasti atrodas ierastajās vietās.
Atklājās talanta šķautne
Ģimenei ir savs mežs Vecsalienas pagastā, kurp laulātie dažreiz dodas veikt dažādus darbus. Dažreiz Vjačeslavs, ieraudzījis mežā kādu interesantu koka gabalu, kas viņam iepaticies, lūdz sievu to paņemt līdzi, protams, ja viņai tas ir pa spēkam.
Bet kā cilvēks, kurš veic parastus celtniecības darbus, pēkšņi saskatīja kokā iespēju radoši īstenot savas idejas? Turklāt ļoti augstā profesionālā līmenī.
"Lai īsinātu laiku, īpaši garlaicīgajos ziemas vakaros, es gāju izkurināt garāžu. Tur ir darbnīca. Reiz paņēmu dēli un sāku to apstrādāt, cerot, ka varbūt man kaut kas sanāks. Rezultātā tapa skaista dekoratīva lampa, kuras kvalitāti un oriģinalitāti novērtēja pat mana sieva Inna," pastāstīja Vjačeslavs.
Un tad viss sākās. Vjačeslavā pamodās līdz šim snaudušais kokapstrādes meistara talants. Trīs mēnešu laikā viņš izgatavoja 30 lampas, turklāt nevis vienādas, bet gan katru vienā eksemplārā – oriģinālas un ekskluzīvas: "Katra lampa ir atsevišķs stāsts, kas sākas ar koka gabala atrašanu mežā, pēc tam tā apstrādi – līdz izstrādājums ir gatavs. Vissvarīgākais ir spēja saskatīt skaistumu parastā, neizteiksmīgā koka gabalā."
Ne visiem tas ir dots. Taču Vjačeslavs, tāpat kā jebkurš talantīgs cilvēks, nespēj izskaidrot šo fenomenu: "Es nekur neesmu to mācījies, arī manā dzimtā nav bijis amatnieku. Vienā vārdā sakot, esmu autodidakts... Galvenais, ka galva uz pleciem un prasmīgas rokas."
Jāatzīmē, ka Vjačeslava lampas nav lētas plaša patēriņa preces, kas paredzētas masu tirgum. Tās maksā gana lielu naudu. Pirmkārt, darba cena, turklāt ir jāiegādājas nepieciešamās detaļas un komponentes topošajam izstrādājumam. Bet galvenais, protams, ir to ekskluzivitāte, jo šos darbus nav iespējams atkārtot.
Harmoniski un racionāli
Taču skaistums nedrīkst krāt putekļus plauktos, cilvēkiem tas ir jāredz -- jānovērtē un jāapbrīno, tādējādi mudinot autoru pievērsties jauniem radošiem meklējumiem. Tāpēc dažreiz Vjačeslavs savus unikālos darbus prezentē pasākumos, piemēram, šogad lampas tika izstādītas Salienas pagasta iedzīvotāju tautas mākslas izstādē. Vēl labāk būtu, ja preces tiktu izsolītas. "Jā, cilvēki skatījās ar interesi, slavēja, bet mani darbi nebija īpaši pieprasīti. Patiesībā mēs ar Innu neizvirzījām šādu mērķi, pirmkārt, mēs gribējām parādīt, ka dzīvē vienmēr ir iespēja pielikt rokas kādam darbam. Cilvēkus var saprast. Kurš no viņiem var samaksāt par dekoratīvu lampu, piemēram, 20 līdz 30 eiro? Ļaudīm tagad ir pavisam citas rūpes un vajadzības," saka meistars.
Innu un Vjačeslavu tas nemaz neapbēdina. Pagaidām viņu preces, gluži kā sportista izcīnītie kausi, atrodas goda vietā mājā. Jebkurā gadījumā šī kolekcija ir meistara un viņa palīdzes lepnums.
Un tomēr lampas, visticamāk, ir Vjačeslava hobijs, kas priecē sirdi un dvēseli, papildu visam pārējam viņa darināto sadzīves priekšmetu klāstam, kas veido jebkuras mājas un lauku sētas interjeru, -- no dažādiem plauktiem, instalācijām līdz skaistām lapenēm: "Dažreiz radoša impulsa un iedvesmas vadīts varu ļoti ātri izpildīt jebkuru pasūtījumu, bet dažreiz nedēļām ilgi negribas ņemt rokās instrumentus. Tad labāk nevajag, citādi sabojāšu darbu. Jo viena lieta ir zāģēt dēļus, bet pavisam kas cits -- darīt darbu, kur nepieciešama iztēle un radošums."
Dažreiz rodas problēmas ar pasūtījumiem, jo cilvēki ne vienmēr adekvāti uztver cenu, ko prasa meistars. Tā viņiem vienmēr šķiet pārāk augsta.
Innas un Vjačeslava saimniecībā ir tikai vistas: “Mēs neesam tik nabadzīgi, lai nevarētu nopirkt litru piena, maizes klaipu vai gaļas gabalu. Bērnībā, pusaudžu gados un jau būdami pieauguši mēs darījām daudzus un dažādus, tostarp smagus darbus – strādājām gan tīrumā, gan kopām mājlopus. Kam mums tas tagad vajadzīgs? Vai nav labāk dzīvot savam priekam?”
Taču saimniekiem ir siltumnīcas, viņi audzē arī zemenes, dārzeņus un dažādus zaļumus.
2018. gadā Inna un Vjačeslavs apciemoja viņa dēlu Londonā, kur viņiem ne īpaši patika: “Tur viss kaut kāds pelēks un blāvs, atšķirībā no šejienes, kur ir daudz košu krāsu un zaļuma. Dzimtā vieta ir mīļāka. Toties Ziemeļjūra mūs sajūsmināja.”
Dzīvesbiedri labprāt dotos ceļojumā uz kādu jūru, bet pagaidām diemžēl viņus nelaiž darbs un ieradums sēdēt mājās, kas, kā izrādās, nebūt nav tik labs. Taču kopumā Inna un Vjačeslavs ir ļoti apmierināti ar savu dzīvi, kas nav pārsteidzoši, -- viņu mājās, ģimenē un ap to pašu rokām radītajā pasaulē viss ir ļoti racionāli un harmoniski. Un, kā šķiet, arī pareizi.
Komentāri