Daugavpils un vienlaikus arī Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Kirlišku mazciema iedzīvotājs Grigorijs Kucins, nesenā pagātnē pazīstams aitkopis, uzskata, ka viņa dzīve, tostarp panākumi sportā un biznesā, daudzējādā ziņā bija atkarīga no nejaušiem notikumiem. Taču šķiet, ka viņš alojas, jo diez vai būtu bijis iespējams sasniegt tik ievērojamus rezultātus daudzās šķietami nesaistītās jomās, ja Grigorijs būtu dzīvojis pēc principa -- kā būs, tā būs. Mērķtiecība, pašdisciplīna un dzelzs gribasspēks ir jaušams it visā.
Atvadas bija skaistas
Nesen, pārdevuši zemi, aptuveni 50 hektārus, un tīršķirnes mājlopu ganāmpulku, dzīvesbiedri nolēma veltīt brīvo laiku sev, vasaru pavadot Kirlišku mazciemā, kur viņiem ir skaista un labiekārtota māja, iekopts zemes gabals ar puķēm un citiem stādījumiem un, pats galvenais, daba, kas ieskauj mājokli: „Tagad ir īstais laiks apkopot mūsu darba rezultātus. Bet, jebkurā gadījumā, divdesmit gadi, ko mēs veltījām aitkopībai (no 2003. līdz 2023. gadam), atstāja pozitīvas pēdas mūsu dzīvē, lai gan tas bija smags ikdienas darbs -- bez brīvdienām un svētku dienām. Bet mēs uzrotījām piedurknes, tikām galā un tāpēc guvām panākumus. Taču pienāca gadi, kad mūsu uzņēmējdarbībai bija jāpieliek punkts, ko mēs, lai arī skumju sirdi, bet izdarījām. Jāatvadās skaisti,” sacīja Grigorijs.
Laulātajiem ir ko atcerēties. Atgādinām, ka 2016. gadā saimniecība „Ceriņi” tika atzīta par labāko mūsu novadā. Lai ganāmpulks būtu ienesīgs, pieaugumam jābūt pusotram jēram uz aitu, bet Kuciniem šis rādītājs sasniedza divus ar pusi jērus uz aitu – izcils rādītājs ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Savienības mērogā.
No dažādām republikām
Grigorijs dzimis Baltkrievijā, Vitebskas apgabala Braslavas rajonā, lielā ģimenē, kurā bija pieci bērni: trīs brāļi un divas māsas. Tēvs Aleksejs un māte Fevronja -- kolhoznieki. "Vecāku ienākumi bija mazi, tāpēc mēs nedzīvojām bagāti, bet arī badu necietām, jo nesēdējām klēpī saliktām rokām -- jau kopš bērnības bijām raduši strādāt. Divpadsmit gadu vecumā es pļāvu un aru, bet no 7. klases strādāju kolhozā. Mēs rūpējāmies par saimniecību, cepām maizi. Liels atspaids bija Snudu ezers, pie kura dzīvojām. Ķērām zivis, es tās izvadāju pa mājām un pārdevu. Jau tolaik sāku apgūt komercprasmes, kas vēlāk lieti noderēja," pastāstīja Grigorijs.
1969. gadā Grigorijs iestājās Daugavpils 38. profesionāli tehniskajā vidusskolā un absolvēja to 1972. gadā.
Tajā laikā modē ienāca kultūrisms -- izskatīgu un muskuļotu puišu sporta veids, kas tolaik bija aizliegts un vēlāk pārdēvēts par atlētisko vingrošanu, tas piesaistīja daudzus jauniešus, arī Grigoriju. Sekcija atradās Ķīmiķu Kultūras pils sporta zālē. Grigorijs, atšķirībā no citiem, nodarbojās ar pauerliftingu -- spēka trīscīņu (tajā ietilpst pietupieni ar svaru stieni uz muguras, spiešana guļus, guļot uz horizontāla sola, un svaru stieņa raušana no grīdas), izpildot PSRS sporta meistara normatīvu: spiešanā guļus -- 160 kg, pietupienos -- 200 kg un raušanā no grīdas -- 240 kg.
Vēlāk viņam piedāvāja vadīt sekciju kā trenerim. Tādējādi Grigorijs veltīja šim sporta veidam piecpadsmit gadus. Kluba uzplaukuma laikā kopā ar draudzeni, kura tur trenējās, atnāca arī jauka meitene Vera un nopietni aizrāvās ar šo sporta veidu. Tā 1987. gadā viņa iepazinās ar muskuļotu un izskatīgu jaunekli Grigoriju, nākamajā gadā viņi apprecējās, pēc gada pārim piedzima meitas Jekaterina un Jeļena.
Vera ir dzimusi Baškīrijā. Viņas tēvs Aleksejs piedzima mūspusē, pēcāk absolvēja institūtu Tomskā un tika norīkots darbā uz Baškīriju, kur satika Mariju un apprecējās, piedzima Vera. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Daugavpili. Vera absolvēja 12. vidusskolu, kopš bērnības viņai patika šūt, tāpēc pabeidza piegriešanas un šūšanas kursus un pēc tam strādāja ateljē „Raduga”.
No pilsētas -- uz laukiem
1992. gadā Grigorijs un Vera iegādājās māju Kirliškos, ko sākotnēji izmantoja kā vasarnīcu. Vēlāk viņi pārcēla uz turieni Veras vecākus -- māti Mariju, kurai tagad ir 76 gadi, un tēvu Alekseju, viņam 85 gadi. "Ir lieliski, ka viņi dzīvo mums blakus. Mamma un tētis mums ļoti daudz palīdzēja, kad audzējām aitas. Bez viņiem būtu bijis ļoti grūti," saka dzīvesbiedri.
No 1993. līdz 2003. gadam Grigorijs un Vera nodarbojās ar tirdzniecību. Daugavpilī viņiem bija seši pārtikas preču un alkoholisko dzērienu veikali un vairumtirdzniecības bāze Kalkūnos. "Tā tas būtu turpinājies, bet sākās citi laiki -- ienāca lielie mazumtirdzniecības veikalu tīkli, ar kuriem konkurēt nebija iespējams. Tāpēc mums nācās pārdot savu biznesu," saka Grigorijs. Tomēr, pateicoties tam, 1999. gadā viņi uzcēla skaistu divstāvu koka māju Stropos, kuru pārdeva, pārcēlās uz Kirliškiem un šeit izveidoja saimniecību "Ceriņi".
Bērnu darbs jānovērtē arī naudā
Kad Kucinu ģimene apmetās uz dzīvi Kirliškos, radās jautājums -- kādai uzņēmējdarbībai pievērsties. Grigorija izvēle sliecās par labu tīršķirnes aitu audzēšanai: "To uzturēšana, atšķirībā no liellopiem, ir vienkāršāka un lētāka. Turklāt aita nav bullis -- nenobadīs. Es izlasīju daudz literatūras par aitkopību, braukāju pa Latgali un skatījos, kā jāsaimnieko, audzējot aitas, un tikai pēc tam mēs ķērāmies pie lietas. Bet, lai sāktu, ir nepieciešams starta kapitāls un pieredze, kas man jau bija. Tas viss nebūt nav tik vienkārši…"
Vispirms tika iegādātas desmit tīršķirnes aitas, pēc tam vēl trīsdesmit, kā arī tīršķirnes auni (viens auns maksāja 400 latus). Pēc tam ganāmpulks pieauga, dažbrīd tajā bija 300 aitas. Produkcijas noiets ir īpaša tēma -- agrāk jēra gaļa nebija modē un maksāja apmēram 4 eiro kilogramā, tagad -- 8 un vairāk eiro. Tolaik Grigorijs ar lielām pūlēm atrada gaļas noieta tirgu Vācijā, Dānijā un citās valstīs.
Bet kādas pūles prasīja šis tik smagais darbs? „Es vienlaikus biju zootehniķe, grāmatvede, veterinārārste un Dievs vien zina kas vēl. Kad sākās atnešanās laiks, man bailēs trīcēja rokas – ko un kā darīt? Bet ar laiku apradu un tiku galā,” atceras Vera. Situāciju sarežģīja tas, ka Kuciniem bija bioloģiskā saimniecība, līdz ar to -- paaugstinātas prasības saimniekošanai.
Meitas bija radušas pie darba jau no četru gadu vecuma, turklāt vecāki maksāja naudu par paveikto darbu, jo Grigorijs uzskatīja, ka jebkurš darbs ir jāatlīdzina ne tikai ar uzslavām, bet arī materiāli.
Meitenes palīdzēja dārzā, ravēja, pēc tam audzēja pupiņas un nopelnīto naudu krāja skolas piederumu iegādei. Vēlāk viņas cirpa aitas, par vienu dzīvnieku saņēma 2 latus, tīrīja, mazgāja un žāvēja vilnu, ko vecāki veda pārdot uz Varakļāniem. Meitas arī kopa aitas.
Gan Jekaterina, gan Jeļena nopietni aizrāvās ar volejbolu, tāpēc pēc 4. vidusskolas beigšanas viņām bija jāizlemj -- saistīt savu dzīvi ar sportu vai mācīties tālāk, lai iegūtu profesiju. Rezultātā abas absolvēja Rīgas Stradiņa universitāti: Jeļena tagad strādā par anesteziologi -- reanimatoloģi, bet Jekaterina -- par infektoloģi. Meitas dzīvo un strādā Rīgā.
Nauda nav galvenais, bet...
Grigorijs un Vera nebūt nav nabadzīgi cilvēki, viņiem ir viss. Tomēr dzīvesbiedriem ir tādas pat rūpes un problēmas, kā daudziem citiem, viņu sadzīve ir vienkārša un nepretencioza, viņiem nepiemīt augstprātība, snobisms vai nicinoša attieksme pret cilvēkiem ar zemāku sociālo statusu. Būdams saimniecības īpašnieks, Grigorijs pusdienoja kopā ar saviem strādniekiem un strādāja plecu pie pleca. Arī tagad viņš ir tāds pats kā agrāk.
„Nauda man nav galvenais, tāpēc es nekad neesmu lielījies ar savu bagātību. Tā ir tikai līdzeklis daudzu problēmu risināšanai. Jo arī miljardieri, tāpat kā parastie mirstīgie, aiziet mūžībā. Dažādos laikos finansēm ir atšķirīga nozīme. Ir bijis, ka 10 lati -- zelta vērtē, dažkārt tūkstošiem banknošu neko nenozīmēja. Taču cilvēku vērtība vienmēr ir augsta, bet cilvēki ir jāpazīst, kas ne visiem ir dots,” prāto Grigorijs.
…Pa Kucinu mājas lielajiem logiem paveras skats uz plašajiem, ziedošajiem laukiem un pļavām, kā arī mežu, kas ieskauj kluso un mājīgo Kirlišku mazciemu. „Ceriņus” sargā Matilde -- liels un modrs suns. Saimnieks atceras laiku, kad, sēžot pie traktora stūres, pļāva zāli savām aitām: "To darīju pirms Līgo svētkiem, lai siens būtu zaļš un smaržīgs. Visa pļava pienenēs, un es, šķiet, tajā peldu. Fantastisks skats! Pēc dabas esmu lauku cilvēks – tā ir mana stihija. Te esmu savā vietā un te ir mana dvēsele. Tāpat arī manai mīļotajai Verai."
Bijušais sportists, treneris un lauksaimnieks negrasās rakstīt savas pagātnes atmiņas, taču vienmēr var sniegt labu padomu. Grigorijs un Vera par labākajiem savas dzīves gadiem uzskata smagos divdesmit gadus, kas veltīti lauku uzņēmējdarbībai.
Komentāri