Pavisam nesen, pirms pusotras nedēļas, sākās jaunais mācību gads. Daudziem tas nav pirmais, un bērni zināja, kam gatavoties. Taču 732 bērni Daugavpilī un 164 bērni Augšdaugavas novadā, tostarp mans dēls, šogad uzsāka skolas gaitas. Un šoreiz rakstu šo sleju ne tikai kā laikraksta "Latgales Laiks" redaktore, bet arī kā pirmklasnieka māte. Esmu gatava tam, ka mani „nomētās ar čībām”, bet, lūk, kādus secinājumus esmu izdarījusi pēc pirmās mācību nedēļas.
Pirmkārt, man nav saprotama situācija ar viedpulksteņu aizliegumu skolās. Likumā par to nekas daudz nav teikts, tāpēc viss ir skolas administrācijas ziņā. Un, kā izrādās, šie pulksteņi ir aizliegti visur. Es saprotu, kāpēc tika aizliegti mobilie tālruņi. Bērni tajos spēlē, raksta īsziņas un stundu laikā ir neuzmanīgi. Bet kā ir ar viedpulksteņiem? Mēs to iegādājāmies dēlam, pirms uzzinājām par telefonu aizliegumu, lietojām divas nedēļas pirms mācību gada sākuma. Jāuzsver, ka vecāki no sava tālruņa var uz laiku uzstādīt aizliegumu izmantot visas pulksteņa funkcijas, tas ir, tieši mācību stundu laikā, bet tajā pašā laikā var redzēt, kur bērns atrodas, izmantojot ģeolokāciju. Tomēr ir viena nianse. Ģeolokācijas funkcija lieliski darbojas Rīgā un galvaspilsētas tuvumā, mēs to izmēģinājām, bet Daugavpilī un novadā -- ne. Esmu darbā, skatos, ka mans bērns ir kaut kur uz šosejas Kalkūnos, lai gan lieliski zinu, ka viņš ir pie vecvecākiem Ķīmiķu apkaimē. Visticamāk, tie ir tikai mani pieņēmumi, jo mums šeit ir problēma ar antenām un zonu.
Otrkārt -- mugursomas. Ir diena, kad bērnam ir piecas stundas, katrai no tām jāņem līdzi burtnīcas, kā arī mācību grāmatas vai darba burtnīcas vai pat viss kopā. No piecām stundām viena ir sporta stunda, tas ir, vēl viena soma ar sporta formu. Jau vienas mugursomas ar burtnīcām un mācību grāmatām ir vairāk nekā pietiekami. Ja bērns ir spēcīgas miesasbūves, viņš tiek galā, bet mazajiem tas nav viegli. Pat pieaugušajiem ir diezgan grūti nest šādu mugursomu, kur nu vēl bērniem. Zinu, ka dažās skolās mācību grāmatas var atstāt izglītības iestādē, taču šādi noteikumi nav visur.
Treškārt -- jaunais pedagogu darba samaksas finansēšanas modelis “Programma skolā”. Sākot ar šo gadu (avīze „Latgales Laiks” par to jau informēja intervijā ar izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi), programma sāk darboties, bet pagaidām tikai daļēji. Visām pašvaldībām ir piešķirts papildu finansējums atbalsta personālam vispārējās izglītības iestādēs, pamatskolās un vidusskolās. Tas nozīmē, ka skolām tiks nodrošināti skolotāju palīgi, logopēdi, sociālie darbinieki, psihologi, kas palīdzēs bērniem mācībās. Manuprāt, tas ir lieliski. Daudzi cilvēki domā, ka nav par ko uztraukties, jo mēs visi gājām skolā un tikām galā. Bet, dzirdot vārdu „psihologs”, gandrīz vai kliedz, ka manam bērnam viss ir kārtībā, viņš nav traks, viņam šāds atbalsts nav nepieciešams. Patiesībā katram bērnam iešana skolā un, jo īpaši pirmajā mācību gadā, ir milzīgs stress. Daži noslēdzas sevī, citi var aktīvāk izpaust savas emocijas. Un šajā gadījumā ir nepieciešams speciālista -- psihologa atbalsts. Tāpēc nevajadzētu atteikties no šī pakalpojuma, balstoties uz iesīkstējušiem stereotipiem un pagātnes pieredzi. Atkārtošu, ka tas, pirmkārt, ir pirmklasnieka mātes viedoklis.
Avīzes „Latgales Laiks” redakcijas vārdā vēlu visiem: skolotājiem, bērniem, vecākiem, pacietību, izturību, spēku. Un lai šis sarežģītais process -- mācīšanās -- norit mierīgi un visaugstākajā līmenī. Veiksmi!
Cieņā, laikraksta "Latgales Laiks" redaktore Jeļena Bobkova
Komentāri