Miķelim zaudējumi nav šķērslis

Pagājušajā nedēļas nogalē Augšdaugavas pagastos un citās Latgales un Latvijas pašvaldībās svinēja tradicionālos ražas svētkus -- Miķeļdienu. Pasākuma organizatori un dalībnieki ir vienisprātis -- lai gan lauksaimnieki, neskatoties uz ārkārtīgi nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, darbā ieguldīja sirdi, pūles un resursus un tomēr cieta zaudējumus, tas nenozīmē, ka nav iemesla priecāties un atpūsties.

Kā ierasts

Skrudalienas pagasta Silenes ciemā lauksaimniecības darbu noslēguma svētki tiek svinēti pēc ierasta un labi zināma scenārija, par ko laikraksts "Latgales Laiks" ir vairākkārt rakstījis: vietējās lauksaimniecības produkcijas, tostarp sieru, medus, sulu un citu lauku labumu tirdzniecība. Klāt bija arī uzņēmēji no Krāslavas un kaimiņi -- Vecsalienas pagasta iedzīvotāji, kas atveda savus rokdarbus – mīkstās rotaļlietas. Tradicionāli programmā bija iekļautas dažādas sporta sacensības un konkursi, koncerts un citas aktivitātes. Tiesa, apmeklētāju bija visai maz.

Pasākums vēl nebija sācies, bet Salienas pagasta pavāre Aleksandra Aļošina, kurai ir liela pieredze dažādu ēdienu gatavošanā šādiem pasākumiem, jau rosījās āra virtuvē. Uz galda -- dažādi produkti, bet katlā jau vārījās viņas firmas ēdiens: „Vietējā kafejnīcā ēdiens nav lēts, tāpēc mani palūdza ātri pagatavot kaut ko. Zināju, ka agrāk Miķeļdienā šeit parasti gatavoja gaļas sautējums un putru. Tomēr es neriskēju to vārīt, baidoties, ka putra varētu piedegt, tāpēc nolēmu pagatavot soļanku. Un, domāju, ka izdarīju pareizo izvēli. Lēti, sātīgi un, pats galvenais, svētku dalībniekiem tā garšoja – viņi man pateicās."

Jāpiebilst, ka Aleksandra visas gardās zupas sastāvdaļas – kūpināto gaļu, dārzeņus un garšvielas – atveda no mājām, turklāt bez maksas.

Veikalā ir viss

Ciema iedzīvotāju Vladimiru Daškeviču, kurš devās uz veikalu, šķiet, svētki neinteresēja. Tomēr viņš uzskata, ka pasākums ir nepieciešams, lai cilvēkiem sagādātu prieku: "Protams, tā mērogs nav salīdzināms ar iepriekšējiem gadiem, kad Silenē bija daudz cilvēku. Bet tagad – tukšums! Palikuši vien veci ļaudis un bērni, kas iet bērnudārzā vai skolā."

V. Daškevičs atcerējās laiku, kad viņš kopā ar citiem puišiem gāja uz dejām vietējā klubā, kur pulcējās jaunieši no visas apkaimes, tostarp Červonkas, Kumbuļu un Demenes ciema.

Sešdesmit astoņus gadus vecais Vladimirs dzīvo kopā ar sievu Svetlanu privātmājā – vienā tās pusē, bet otrā – viņa brālis Nikolajs, kurš ir gadu vecāks. Abi uzcēla māju savām rokām un šajos nemierīgajos un neparedzamajos laikos uzskata to par drošu patvērumu: "Malku, lai arī tā ir diezgan dārga, var nopirkt. Ir jumts virs galvas, turklāt savs, tāpēc neviens neizdzīs no mājokļa."

Līdz pensijai Vladimirs strādāja sovhozā „Silene”, pēc tam -- paju sabiedrībā un pagastā par traktoristu, šoferi, kaltē par mehāniķi, veica arī citus darbus.

Vladimirs un viņa sieva netur saimniecību un neko nestāda savā zemē: "Kāda jēga vicināt kapli vai cilāt lāpstu? Tā ir tikai spēku izšķiešana! Veikals ir tepat blakus, var aiziet un visu nopirkt gatavu, turklāt lēti."

Un tomēr bija dīvaini dzirdēt to sakām vīrieti, kurš saņem sociālo pabalstu -- aptuveni 150 eiro. Taču, spriežot pēc viņa optimisma un sacītā, laime nav naudā, bet gan komunikācijā ar cilvēkiem un vienotībā ar dabu.

Vladimiram ir divi pieauguši bērni: meita Anžela strādā tieslietu sistēmā, bet Svetlana pagaidām ir darba meklējumos. Pensionāram ir arī mazbērni, visi dzīvo Daugavpilī.

Gan prieks, gan rūgtums

Silenes iedzīvotāja, pensionāre Lilija Narovska šajā ciemā dzīvo jau gandrīz pusgadsimtu, dzimusi Naujenes pagastā, taču liktenis vēlāk atveda viņu uz šejieni. Lilija, kura šogad apglabāja savu 72 gadus veco vīru, ar kuru kopā nodzīvoti gandrīz piecdesmit gadi, sacīja, ka ražas svētki viņai ne tikai nesagādā prieku, bet, gluži pretēji, nomāc: "Šis bija neražas gads. Ko tur svinēt? Viss ir drūms, pat laikapstākļi. Dzīve šeit kādreiz mutuļot mutuļoja, bet tagad te sēžam kā purvā un izmirstam."

Tomēr Lilijai ir iemesls optimismam un cerībai – bērni un mazbērni: "Šajā ziņā esmu bagāta. Par laimi, mani divi pieaugušie bērni dzīvo un strādā Daugavpilī, ir tepat, netālu, atšķirībā no citiem vecākiem, kuru mantinieki ir izklīduši pa visu Eiropu. Man ir arī seši mazbērni: trīs meitenes un trīs zēni. Viņi visi mani atceras, gan apciemo, gan zvana. Man tā ir gaisma un stimuls dzīvot!"

Vienīgais, ko Lilija vēlas, ir miers virs zemes un lai mantinieki nav jāpavada karā.

Stipras gribas cilvēks

Silenes iedzīvotāja, bezdarbniece Ļubova Koļesova, ir dzimusi Silenē un regulāri piedalās ražas svētkos: „Nav svarīgi, kāds bijis gads -- bagāts vai neražīgs -- cilvēkiem ir jāsvin Miķeļdiena, jo no pavasara līdz rudenim viņi nepārtraukti strādāja, neskatoties uz laikapstākļu kaprīzēm, kas bojāja ražu. Un nepadevās! Diemžēl šodien pasākumā ir ļoti maz cilvēku.”

Ļubovas dzīvesdraugs Valērijs Vavilovs ir pirmās grupas invalīds onkoloģiskas saslimšanas dēļ, ar kuru viņš cīnās jau deviņus gadus. Neskatoties uz slimības smagumu, Valērijs nav padevies un nav zaudējis dūšu; gluži pretēji, viņš turpina dzīvot savu ierasto dzīvi: “Es neļaujos grūtsirdībai. Ir jāiet tālāk, it kā ar mani nekas nebūtu noticis. Mums ir dārzs -- aptuveni astoņi āri, kur viss vairāk vai mazāk izauga, izņemot kartupeļus. Tāpat kā daudzi citi iedzīvotāji, palikām bez otrās maizes. Taču jebkurā gadījumā Miķeļdienu svinēsim tāpat kā Jauno gadu vai Masļeņicu. Tā ir tradīcija, un to lauzt būtu grēks.” Pāris dzīvo pagasta mājā ar malkas apkuri. Gan Ļubovai, gan Valērijam ir trīs bērni.

Ļubovas vecākā meita Margarita dzīvo un strādā Anglijā; vidējā meita Sandra ir manikīra un pedikīra speciāliste, dzīvo Daugavpilī, ir arī dēls Valērijs. Ļubova savulaik strādāja par fermā par sardzi, pēc tam citos objektos un darbos. Ļubova atzīst, ka, no vienas puses, viņa ir ļoti pieķērusies Silenei, jo šeit piedzima un uzauga, šeit atdusas viņas vecāki. No otras puses, Ļubova neredz ciemā pozitīvas nākotnes perspektīvas: „Labklājības pamatā ir darbs, un, ja tā nav, tad par nākotnes plāniem nevar būt ne runas. Līdz ar to sanāk, ka dzīvojam vienai dienai. Mēs nezinām, ko nesīs rītdiena, un tas biedē visvairāk. Iztieku ar 166 eiro mēnesī. Ko var nopirkt par šo naudu? Ceru, ka nenomiršu badā!"

Ļubovai un Valērijam komforta un labklājības trūkumu kompensē laipni, atsaucīgi cilvēki un kaimiņi, kas sniedz atbalstu.

Cilvēki ir pelnījuši svētkus

Ciema iedzīvotājs un uzņēmuma "AleXXX " īpašnieks Oļegs Griškjāns atzina, ka viņam nav daudz par ko priecāties, jo ​​šī sezona laika apstākļu dēļ bija ļoti nelabvēlīga augļiem un ogām – produktiem, kas ir lauku uzņēmēja, sulu ražotāja, darbības pamatā. Rudenī viņš saražoja tikai aptuveni divas tonnas sulas, tas ir ļoti maz salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Papildu klimata problēmām ir ievērojami pieaugušas elektroenerģijas, izejmateriālu cenas un visas pārējās izmaksas. Kāda gan te peļņa, galvenais ir savilkt galus kopā.

Oļegs audzē graudaugus, taču arī tie nekādu lielo peļņu nenesa: "Ja salīdzina iepriekšējo gadu un šī gada ražu, tā ir ievērojami zemāka. Tas, protams, sarūgtina, bet es nevaru nolaist rokas un pamest novārtā biznesu, kas uztur manu ģimeni. Atliek vien cerēt, ka nākamgad izdosies atgūt zaudēto. Šādas svārstības mums nav nekas jauns.”

Oļegs uzskata, ka lauksaimniecības nozares grūtības nav iemesls tam, lai nesvinētu ražas svētkus, jo Silenes iedzīvotāji, kuri nav izlutināti ar izklaidēm, tos ir pelnījuši.

Savu produkciju – sulas -- Oļegs izlika uz letes. Tepat bija arī viņa ģimenes locekļi – sieva Irina un bērni Sergejs un Aleksejs. Kopā viņi reklamēja un pārdeva preci, tādējādi atbalstot ģimenes galvu.

Tikmēr laukumā iepretī pagasta pārvaldes ēkai notika dažādas spēles, atrakcijas un citi aktivitātes, kuru dalībnieki saņēma balvas. Viss -- kā ierasts, bet ar dažām niansēm.