Daugavpils apkaimē ir vieta, kas īsti nav nedz Mežciema, nedz Viduspoguļankas daļa. Tā ir teritorija ap bijušo dzelzceļa staciju „Mežciems” un tās raksturīga iezīme ir atrašanās daudzu ceļu krustojumā. Un tomēr, neskatoties uz nelielo platību, šajā teritorijā ir diezgan plaša infrastruktūra.
Dažāds statuss
Šeit stiepjas dzelzceļa līnija un automaģistrāle no Daugavpils uz Rīgu, kā arī šoseja, pa kuru var aizbraukt uz Viduspoguļanku, un zemes ceļi, kas ved uz mežu. Te atrodas degvielas uzpildes stacija, kafejnīca "Fazenda", autoserviss, stādaudzētava, kur var iegādāties gan ziemciešus, gan viengadīgus augus, veikali un, pats galvenais, mežs ar savām bagātībām un netālo ezeru. Un, protams, slavenā "Kaija" — Daugavpils simbols.
Šeit dzīvo cilvēki ar dažādiem ienākumiem – gan turīgi ļaudis skaistās savrupmājās, gan cilvēki vienkāršākos mājokļos, kas atbilst viņu sociālajam statusam, gan nabadzīgi ļaudis pieticīgos namiņos. Lai gan apkārtne ir skaista, redzamas arī tukšas mājas.
Tepat ir objekts, par kuru diemžēl nākas runāt ar nožēlu un pagātnes formā – bijušais uzņēmums "Zagotzerno" – miltu un lopbarības ražošanas cehs, laboratorija un citas būves. Tagad tas viss ir pamests novārtā un nogrimis aizmirstībā.
Tatjana Hanžina kopā ar vīru dzīvo skaistā divstāvu mājā Liepziedu ielā. Saimniece ir invalīde un saņem pabalstu. Viņa oficiāli ir bezdarbniece, bet gandarījumu rod savā dārzā: "Daži iedzīvotāji nevar saprast, kur īsti viņi dzīvo – Mežciemā vai Viduspoguļankā. Un kur atrodas šī robeža. Bet kāda starpība? Galvenais ir tas, ka šeit ir labi un draudzīgi cilvēki, miers un klusums, dzīvojamais rajons un pārsteidzoši skaista daba.
Tatjana sastapu, pastaigājamies pa ielu kopā ar saviem mazbērniem – astoņus gadus veco Nikolaju un sešgadīgo Konstantīnu. Abi brauca ar velosipēdiem vecmāmiņai pa priekšu. Izņemot riteņbraukšanu vecākais mazdēls aizraujas ar cīņas sportu, tāpēc kā pierādījumu savam fiziskajam spēkam viņš ļāva pataustīt savus bicepsus. Iespaidīgi.
Biznesā -- kopš 13 gadu vecuma!
Iebraucot šajā apkaimē no Daugavpils puses, pa kreisi atrodas Vaboles stādaudzētavas tirgus placis, kur var iegādāties skujeņu, košumkrūmu un puķu stādus. Tās īpašnieks ir deviņpadsmitgadīgais Elmārs Baiks: "Ar stādu audzēšanu aizrāvos 13 gadu vecumā, un tad, saimniecībai paplašinoties, darbā iesaistīju savus vecākus (protams, ar viņu piekrišanu), jo īpaši tāpēc, ka mana māte ir dārzniece. Pašlaik stādaudzētava piedāvā dažādus košumkrūmus, puķes un citus augus -- kolekcijā ir aptuveni 250 sugas, tostarp gandrīz 70 hortenziju šķirnes."
Ģimene dzīvo Vabolē privātmājā. Kad saimniecībā sāka aptrūkties vietas stādu audzēšanai un pārdošanai, Elmārs paņēma nomā zemes gabalu mežā netālu no Mežciema.
Pabeidzis 12. klasi, jaunais uzņēmējs vēlējās, lai viņa nākotnes profesija atbilstu hobijam, tāpēc šogad iestājās Latgales Industriālajā tehnikumā, kas Višķos piedāvā interesantas programmas lauksaimniekiem. Nākotnē Elmārs kļūs par profesionālu agronomu.
Spriežot pēc daudzajiem tirgus plača apmeklētājiem, kuri pastāvīgi vērsās pie Elmāra ar izvēlētajām precēm —, redzams, ka viņš ir izvēlējies rosīgu vietu. Atliek vien priecāties par veiksmīgo jauno uzņēmēju. Kaut tādu kā Elmārs būtu vairāk!
Māju var nojaukt
Taču, tāpat kā jebkurā mūsu pilsētas nostūrī, pat visskaistākajā, ir problēmas.
Valentīna pastāstīja par savu nelaimi: "Man jau bija mājoklis Daugavpils centrā, kad 2004. gadā iegādājos ceturtdaļu dzelzceļa ēkas "384. kilometrs" -- vienistabas dzīvokli, lai to izmantotu kā vasarnīcu. Man ir visi dokumenti. Cilvēki dzīvoja arī pārējās trīs mājas daļās. Viss būtu bijis kārtībā, bet 2024. gadā vienā no dzīvokļiem, kur pulcējās dzērāji, izcēlās ugunsgrēks.”
Nodegušā dzīvokļa nevīžīgajam īpašniekam pēcāk piešķīra citu mājokli, arī divi citi iedzīvotāji atstāja ēku, bet tā daļa, kurā atradās Valentīnas dzīvoklis, ugunsgrēkā necieta un joprojām bija labā stāvoklī. Taču pārējā ēkas daļa ir bojāta, tāpēc kopskats ir pagalam nepievilcīgs.
"Dzīvoklis ir reģistrēts uz mana vārda, kas nozīmē, ka esmu tā likumīgā īpašniece. Regulāri maksāju par komunālajiem pakalpojumiem un nodokļus, taču var būt tā, ka kādu dienu ēka tiks nojaukta," uztraucas pensionāre, pievilcīga un interesanta sieviete, kas savā dzīvē ir piedzīvojusi gan bēdas, gan prieku.
Papildu dzīvoklim Valentīnai pieder arī saimniecības ēkas — ķieģeļu šķūnis un pirts —, taču ir vajadzīgas vīrieša rokas, lai to visu sakārtotu, un kur lai atrod šādu dzīvesdraugu? Valentīna pavēstīja, kādu cilvēku vēlētos satikt, ar kuru, iespējams, varētu veidot kopdzīvi: "Kam man vajadzīgs večuks? Viņam jābūt vecumā no 65 līdz 75 gadiem, jābūt parastai automašīnai, lai varētu braukāt no pilsētas uz vasarnīcu, un jāsaņem pensija, lai nesēdētu man uz kakla." Valentīna: "Esmu šeit palikusi kā pēdējais mohikānis. Tas ir ļoti skumjš stāsts. Žēl zaudēt šo vasarnīcu. Šeit ir mežs, sēnes un ogas. Man nav sliktu laika apstākļu, es vienlīdz izbaudu gan sauli, gan lietu. Tāpēc braucu šurp, lai iegūtu enerģiju un labu garastāvokli. Pirms ugunsgrēka es savu mājokli saucu par vietu, kur mīt gaisma, bet tagad te valda tumsa."
Dzimtā vieta
Šai mājai, kura ir aptuveni 150 gadus veca, ir ļoti bagāta vēsture, tostarp tā saistīta ar Valentīnas, viņas vecāku un vecvecāku likteni: "Viņi dzīvoja tagad nu jau izdegušajā dzīvoklī, un kara laikā redzēja, kā tuvējo dzelzceļa līniju būvēja padomju karagūstekņi, kurus apsargāja vācieši. Mana līdzcietīgā vecmāmiņa paslepus deva gūstekņiem maizi. Pie vecvecākiem dzīvoja vācu virsnieks, kurš dalījās ar viņiem ar savu pārtikas devu, nebija ne agresīvs, ne naidīgs. Bet, ja darba laikā gūstekņi no spēku izsīkuma sabruka, viņus bez žēlastības nogalināja, aizveda uz mežu un izmeta. Savukārt vecmāmiņa vēlāk apglabāja līķus.
Valentīnas tēvs bija dzelzceļnieks, bet māte strādāja dažādos darbos. Viņi dzīvoja netālu no Valentīnas pašreizējām mājām, kopa saimniecību, šeit ir dzimusi gan viņa, gan brālis. Vārdu sakot, šī ir nu jau pensionāres Valentīnas ģimenes ligzda.
Pēc vidusskolas beigšanas Valentīna aizbrauca uz Ļeņingradu, kur satika savu dzīvesbiedru, ar kuru nodzīvoja 15 gadus. Taču kopumā Sanktpēterburgā viņa pavadīja gandrīz 30 gadus, bet, aizgājusi pensijā, atgriezās dzimtenē. Ļeņingradā viņa strādāja par grāmatvedi un citos darbos. Pēc vīra nāves Valentīna tā arī vairs neapprecējās.
Valentīnas dzīves filozofija īsti neiederas vispārpieņemtajās normās. Viņai nepatīk atcerēties savu pagātni, vēl jo mazāk -- to analizēt vai sevi par kaut ko vainot. Valentīna nekritizē valdības, lai kādas tās būtu, tic Dievam un pēcnāves dzīvei, taču vienlaikus uzskata, ka nav iespējams nodzīvot mūžu negrēkojot — tāpēc jau mēs esam cilvēki. Valentīna mīl dzīvi un dabu, uzskata sevi par tās bērnu, tāpēc viņai ir ārkārtīgi negatīva attieksme pret cilvēkiem, kas piesārņo vidi. Ar Valentīnu var runāt par jebkuru tēmu; viņa ir zinoša un saprotoša.
Līdz šim pensionāre nav saņēmusi nevienu paziņojumu par izlikšanu, taču uzskata, ka tas varētu pienākt jebkurā brīdī: "Protams, pusnodegusi māja pagalam neiederas skaistajā apkārtnes ainavā, bet varbūt to varētu izremontēt un izmitināt šeit cilvēkus. Viņiem būtu jumts virs galvas un man – priecīgāk."
Pašlaik pensionāres vienīgā rūpe ir netikt izmestai no viņas ģimenes triju paaudžu dzimtajām mājām.
Komentāri