Pagājušajā piektdienā, 24. oktobrī, Daugavpils Universitātes vecajā korpusā V13 zāle bija ļaužu pilna. Todien tur notika aizraujošs un ļoti aktuāls pasākums -- konference "Medijpratības diena Latgalē".
Zinoša sabiedrība spēj atšķirt medijus, kas atbalsta un pārstāv kvalitatīvas un uzticamas žurnālistikas principus, spēj atpazīt, kā informācija ir tikusi veidota, spēj identificēt informācijas vērtības un uzskatus, un realitātes konstrukciju, tādējādi izprotot politiskos, sociālos, ekonomiskos un kultūras notikumus.
Vispārīgi runājot, medijpratība ir līdzeklis pret manipulācijām.
Medijpratība bērniem
Pašlaik mēs dzīvojam pasaulē, kurā ik uz soļa sagaida milzīga informācijas plūsma. Bērnudārzs, skola, augstskola, darbs. Visu vecumu cilvēki pastāvīgi izmanto dažādas ierīces un globālo tīmekli, no kura saņem milzīgu informācijas plūsmu. Bet kā lai atšķir, kura ir patiesa informācija un kas ir muļķības vai propaganda? Kas ir noderīgs un kas ir bīstams? Tikt ar to skaidrībā mums palīdz medijpratība. Un šoreiz runa nav tikai par karu, Putinu un Krievijas propagandu.
Mūsu bērni aktīvi izmanto sīkrīkus, pastāvīgi mijiedarbojoties ar lielu skaitu cilvēku, izmantojot spēles vai sociālos medijus. Ne visi viņi ir parasti geimeri vai vienaudži, kas vēlas patērzēt. Šīs platformas bieži izmanto noziedznieki. Tāpēc ir svarīgi iemācīt bērniem atšķirt labos no sliktajiem un patiesu informāciju no noziedzīga izdomājuma.
Tā kā mediju informācija pastāvīgi ir klātesoša katra bērna dzīvē, tā ietekmē viņa emocionālo, garīgo un sociālo attīstību – gan pozitīvi, gan negatīvi. Mediju saturs var būt noderīgs, taču tas var radīt arī daudz izaicinājumu. Lai bērni saprastu, kas ir medijpratība, ir svarīgi pastāvīgi un jēgpilni praktizēt dažādas pieejas. Galvenais mērķis ir ne tikai iemācīt bērniem pareizi uztvert dažādu informāciju, bet arī to kritiski analizēt.
Lai izvairītos no „smadzeņu skalošanas”
Pēdējā laikā gana bieži dzirdam vārdu „propaganda”. Bet kas tas īsti ir? Tā ir politisku vai ideoloģisku uzskatu izplatīšana, lai veidotu sabiedrisko domu un uzvedību, bieži izmantojot manipulatīvas metodes. Viens no spilgtākajiem propagandas piemēriem pagātnē ir nacistiskā Vācija. Reiha Tautas apgaismības un propagandas ministrs Jozefs Gebelss, apvienojot demagoģisku retoriku, prasmīgu masu pasākumu iestudēšanu un efektīvu radio un kino izmantošanu propagandas nolūkos, plašiem vācu tautas slāņiem veiksmīgi iepotēja nacionālsociālisma idejas un panāca komunistu, sociāldemokrātu, ebreju un garīdznieku diskreditēšanu. Viņš ievēroja "piecus P": puspatiesības principu, ārkārtējas nekaunības principu, vienkāršības principu, skaidrības principu un atkārtošanās principu. Ko tas nozīmē? Jebkurā melīgā paziņojumā ir jābūt vispārzināmas patiesības elementam -- tā ir vieglāk noticēt jebkam. Jo lielāki meli, jo labprātāk tiem tic. Jo primitīvāks vēstījums, jo vieglāk tam notic. Ir jārunā tautai saprotamā valodā, pat dažādās valodās: viena -- galvaspilsētai, cita -- provincei, viena -- strādniekiem, cita -- ierēdņiem. Gebelss perfekti realizēja "lielo melu" taktiku propagandas darbībā. Tā balstījās uz uzskata, ka, pietiekami daudz reižu atkārtojot melus un sagrozot informāciju, plašām tautas masām ir iespējams iestāstīt, ka tā ir patiesība. Izklausās pazīstami? Tieši tā vēlāk darbojās padomju propaganda un Krievijas propaganda stingri ievēro šos pašus noteikumus arī mūsdienās. Pirms pilna mēroga kara uzsākšanas Ukrainā Krievijas mediji astoņus gadus militāro operāciju laikā Donbasā aktīvi „baroja” visus ar šausmu stāstiem par Ukrainas karavīru itin kā zvērībām, apsūdzot viņus šausminošos noziegumos. Un, iespējams, slavenie Holivudas šausmu filmu scenāristi varētu viņus apskaust. Taču filmās viss ir skaidrs — tas ir izdomājums, bet žurnālistu darbs ir pavisam kas cits. Mūsu cilvēki ir pieradusi ticēt ziņām, noticot katram vārdam.
Vai Krievijas kanāli bija jāaizliedz jau 2014. gadā? Mans viedoklis ir nepārprotams -- jā! Kāpēc tas netika darīts? Šis jautājums jāuzdod valdības amatpersonām, kuras tolaik pieņēma lēmumus. Un šodien mēs saskaramies ar nopietnām problēmām šīs bezdarbības dēļ. Bet kā lai tiek skaidrībā, kas ir patiesība un kas -- izdomājums vai propaganda? Šeit mums nāk palīgā medijpratība.
Konference, kas palīdzēja dažiem atvērt acis
"Šādas konferences Baltijas valstīs notiek jau ilgu laiku. Parasti tās norisinās galvaspilsētās, bet šoreiz mēs, sabiedriskā organizācija "New East” un Baltijas Mediju izcilības centrs, nolēmām to rīkot Daugavpilī. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs daudz runājam par robežu, par Baltijas robežu visas Eiropas, Latgales un Latvijas kontekstā. Robeža nav tikai prettanku eži, pūķa zobi, grāvji un dronu sienas. Tie ir arī cilvēki mediju, izglītības un kultūras kontekstā. Tā ir svarīga noturības sastāvdaļa, noturības pret dezinformāciju, pret propagandu, noturības kā sabiedrībai, spēja reaģēt un pārdomāt izaicinājumus, ar kuriem saskaramies. Esmu gandarīts, ka šodien mums ir liels dalībnieku skaits, tostarp daudzi mediju pārstāvji, kā arī kultūras centru, kā arī augstāko, vidējo, formālo un neformālo izglītības iestāžu pārstāvji," laikrakstam "Latgales Laiks" pastāstīja sabiedriskās organizācijas "New East” vadītājs un viens no pasākuma organizatoriem Jorens Dobkevičs.
Konferencē vairākkārt tika minēta dezinformācijas plūsma, kas nāk no Krievijas un Baltkrievijas. Sabiedrības dezinformēšanas kampaņa īpaši aktīvi sākās 2014. gadā, sākoties militārajai operācijai Donbasā. Attaisnojot savas nelikumīgās, noziedzīgās darbības, Krievija un tās sabiedrotā Baltkrievija sāka aktīvi izplatīt viltus ziņas, sekojot "pieciem P". Vai daudzi tam noticēja? Diemžēl jā. Taču šajā pašā laika posmā arī mēs sākām aktīvāk runāt par medijpratību.
"Desmit gadu laikā daudz kas ir mainījies uz labo pusi, bet, manuprāt, nepietiekami. Protams, mēs ar nepacietību gaidām studiju Daugavpilī. Protams, skolās ne vienmēr viss rit viegli, bet ir ieviests ar medijpratību saistīts priekšmets, medijpratība ir kļuvusi par daļu no vispārējās skolu mācību programmas, un mediji par to sāk runāt arvien biežāk. Tomēr kultūra šajā ziņā nedaudz atpaliek. Es negribu tagad aizvainot veģetāriešus, bet mūsu kultūra šeit, pierobežā, ir ļoti veģetāra; tā ir par to, ka neiedziļināmies problēmās, nereflektējam par sarežģīto. Tajā pat laikā mums ir daudz talantīgu režisoru, aktieru un kultūras darbinieku, kas to pēta. Un tas ir lieliski,” sacīja Jorens Dobkevičs.
Pasākumā piedalījās arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, atzīmējot tā nozīmi: “Tas, ka šeit ir pulcējušies daudzu jomu -- izglītības, mediju un kultūras -- pārstāvji, lai runātu par medijpratību, sniedz būtisku ieguldījumu šīs jomas attīstībā. Es arī uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, ka šāds pasākums notiek Daugavpilī un ka to organizē nevalstiska organizācija. Mums ir jārunā par medijpratību, kritisko domāšanu un to, kā mēs uztveram informāciju. Mūsdienās ir arvien vairāk ziņu kanālu, no kuriem mēs uzzinām par notiekošo, taču ikvienam ir nepieciešamas prasmes atpazīt patiesu informāciju un zināt, kur to meklēt. Šodien tas ir vēl svarīgāk un aktuālāk."
Visas dienas garumā notika ne tikai diskusijas par aktuālām tēmām, bet arī nelielas meistarklases ar dažādu jomu -- izglītības, kultūras un mediju ekspertiem. Tās vadīja populāri žurnālisti, aktīvisti un mākslinieki. Konferences noslēgumā tās dalībnieki varēja noskatīties izrādi "Cilvēks un tirāns".
Rezumējot ziņojumu par šo pasākumu, atceros Vladislavas Romanovas pirmās diskusijas laikā uzdoto jautājumu: "Vai jūs šeit jūtaties droši?" Tajā laikā vien neliela daļa dalībnieku kautrīgi pacēla roku. Atklāti sakot, arī es šeit nejūtos droši. Un kā ir ar jums, mūsu lasītāji?
Foto: Ivars Utināns
Komentāri