Nesen laikraksta “Latgales Laiks” redakcija saņēma baltas pīles fotogrāfijas, ko atsūtīja ilggadējs lasītājs (jau kopš pirmā numura) -- cilvēks, kuram nav vienaldzīga apkārtējā pasaule, kurš mīl dabu un tās iemītniekus — 88 gadus vecais daugavpilietis Bernarda Beļevičs. Parasto meža pīli, taču ar sniegbaltu apspalvojumu, viņam izdevās nofotografēt Gubiščes ezerā. Tomēr ne viss ir tik vienkārši.
Rūp daba un tās iemītnieki
Vispirms gribas pateikties Bernardam Beļevičam par uzticību laikrakstam, kā arī par to, ka, neraugoties uz tik cienījamu vecumu, viņam joprojām rūp daba un tās iemītnieki. Mūsu lasītāja aktualizētā tēma man ir ļoti tuva, jo vairāk nekā pirms desmit gadiem pats redzēju albīnu pīli un rakstīju par to.
„Parasti es pastaigājos Gubiščes ezera apkaimē. Reiz ūdenī nolaidās meža pīļu bars -- ierasta lieta, taču mani pārsteidza kas cits. Pīļu barā bija viens putns ar sniegbaltu apspalvojumu. Esmu nodzīvojis garu mūžu, bet šādu brīnumu nekad nebiju redzējis, tāpēc pīles nofotografēju ar telefonu, pasūtīju fotogrāfijas un nosūtīju jums,” Bernards pastāstīja, kad sazinājāmies pa tālruni.
Pastāv teiciens par balto vārnu, taču diez vai kāds no mums ir redzējis šo plēsēju tik nevainojami sniegbaltā apspalvojumā, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tā nevar būt. Dabā sastopami arī pilnīgi balti baloži, taču tas nav tik liela retums.
Dabā ne tikai daudzi putni, bet arī dzīvnieki pielāgojas apkārtējai videi maskēšanās nolūkā, mainot spalvu un kažoka krāsu, lai paglabātos no plēsējiem. Piemēram, zaķi vai irbes. Taču šo parādību nevajag jaukt ar albīnismu.
Izrādās, jaunībā Bernards turēja un audzēja baložus, par ko viņš mūsu sarunas laikā stāstīja ļoti interesanti un aizrautīgi, tostarp par pasta baložiem — īpašu šķirni, kas ir unikāli savas uzvedības dēļ. Viņa mājas zvērnīcā bijuši arī citi mūsu faunas pārstāvji, piemēram, pūce un kovārnis, tāpēc vienojāmies satikties vēlreiz un sagatavot par to atsevišķu publikāciju.
Vai tiešām mājas pīle?
Pirms vairākiem gadiem balta meža pīle tika manīta savu pelēko draudzeņu barā Šuņicas upītē — tur, kur tagad atrodas lielveikals “Lidl”, līcītī pie tiltiņa. Toreiz daudzi pilsētnieki ziemā diezgan ilgu laiku varēja vērot, kā baltā pīle ierastās krāsas radinieku barā enerģiski aizrējās tolaik vēl neaizsalušās upītes ūdeņos. Savukārt, kad uzsala ledus, sēdēja uz tā kopā ar pārējām.
Taču parastās meža pīles sākumā mazliet vairījās no baltās un turējās no tās pieklājīgā attālumā — to var redzēt pat fotogrāfijā, un tas ir saprotams: putni taču nevarēja zināt, ka viņu „rados” iespējamas tik pārsteidzošas pārvērtības, tāpēc, visticamāk, “baltīti” uzskatīja par citu putnu, nevis pīli. Savukārt vēlāk pie tās pierada un vairs nepievērsa uzmanību.
Atmiņā palicis, ka toreiz daudzi pilsētnieki, kas redzēja šo interesanto skatu, ziņoja laikraksta “Latgales Laiks” redakcijai par neparasto dabas fenomenu. Daži uzskatīja, ka tā ir parasta mājas pīle, kas kaut kādā veidā pievienojusies savvaļas baram. Taču rodas jautājums — kā mājas pīle, kas fizisko un citu īpašību, pirmkārt jau svara, dēļ nespēj lidot, varēja kopā ar savvaļas pīlēm kaut kur aizlidot un pēc tam atkal atgriezties Šuņicā? Tā taču neieturēja diētu, lai notievētu un iegūtu labu fizisko formu, neapmeklēja lidošanas kursus, lai no labi barota mājas putna, kas pārvietojas, neveikli gāzelējoties no viena sāna uz otru, pēkšņi pārvērstos pīlē -- amfībijā. Ja albīnā pīle uzzinātu cilvēku versijas par savu izcelsmi, tā noteikti apvainotos: viens ir trekna mājas pīle, bet pavisam kas cits — sniegbalta, gluži kā gulbis, un veikla savvaļas lidotāja.
Tāpēc albīnā pīle barā izskatījās karaliski. Tā bezbailīgi peldēja pie cilvēkiem, kad tie baroja putnus. Pēc kāda laika, kad pārticīgā dzīve, acīmredzot, jau bija apnikusi, tā kopā ar baru aizlidoja, visdrīzāk uz citu ūdenstilpi, pēc tam kompānija atkal atgriezās. Tā tas turpinājās gandrīz visu ziemu. Cilvēki pie “baltītes” bija tik ļoti pieraduši, ka vairs nespēja iedomāties līcīti bez tās. Un tad albīnā meža pīle pēkšņi pazuda un visi, kas to bija redzējuši un barojuši, jutās apbēdināti.
Pīles pazušana nebija nekas pārsteidzošs, jo putni, kas tik ļoti izceļas uz apkārtējās ainavas fona, bieži vien kļūst par dažādu plēsēju laupījumu. Visticamāk, tieši tas toreiz notika arī ar mūsu mīluli.
Zinātnieki ir pierādījuši
Internetā ir pieejama ļoti skopa informācija par albīnām meža pīlēm ar piebildi, ka pilnīgi balti putni ir ļoti liels retums. Taču pīļu apspalvojums var būt citādāks, arī jaukts — piemēram, balts ar melnu vai krēmkrāsas. Šādi procesi saistīti ar leicismu – ģenētisku īpatnību, kas izraisa daļēju vai pilnīgu pigmenta trūkumu putna vai dzīvnieka ādā un apmatojumā vai apspalvojumā. Taču cilvēki par to lielākoties neko nezina.
Trīsdesmit septiņus gadus vecais mednieks ASV, kurš Masačūsetsas štata purvā nošāva divas meža pīles — parasto Amerikas melno pīli, bet otru -- ar gaišu spalvu, pastāstīja: „Tā lidoja kā meža pīle, tāpēc man radās iespaids, ka šis putns ir meža un mājas pīles krustojums.”
Mednieks vērsās Teksasas Universitātē Elpaso, kur tiek īstenota savvaļas ūdensputnu ģenētisko datu apkopošanas programma. Mednieku nosūtīja pie speciālista, kas paņēma audu paraugu no pīles mēles gala. Pēc pieciem mēnešiem vīrietis saņēma DNS testa rezultātus. Gaišā pīle izrādījās simtprocentīga Amerikas melnā pīle.
Speciālisti secināja, ka viņu rīcībā nonācis pirmais apstiprinātais Amerikas melnās pīles eksemplārs ar leicismu — ģenētisku īpatnību, kas izraisa pigmentācijas trūkumu. Šādos gadījumos putniem var būt baltas dažas spalvas līdz pat pilnīgi baltam apspalvojumam. Atšķirībā no albīniem šādām pīlēm saglabājas dabiskā acu krāsa un normāla redze.
Savukārt albīniem putniem ir slikta redze, turklāt tie ir ļoti jutīgi pret gaismu, kā dēļ bieži iet bojā dažādu plēsēju zobos vēl pirms paspēj pavairoties, tāpēc dabā sastopami ārkārtīgi reti.
Albīnisms ir visspilgtākais neparasta apspalvojuma piemērs ūdensputniem. Albīniem nav melanīna spalvās, acīs un ādā. Tāpat kā spalvas, arī albīnu acis ir bezkrāsainas, lai gan šķiet rozā vai sarkanas, jo caurspīdīgos audus caurauž asinsvadi.
Kāda starpība?
Aprakstītajā gadījumā amerikāņu medniekam ar zinātnieku palīdzību izdevās noskaidrot, kādu tieši pīli viņš nošāvis. Mūsu situācijā atliek vien izteikt pieņēmumus, jo neviens nenogalinās putnu tikai tāpēc, lai nodotu to speciālistiem izpētei. Turklāt fotoaparāta optikas iespējas diez vai būs pietiekamas, lai noteiktu pīles acu krāsu —vai tās ir sarkanas vai nē.
Taču kopumā -- kāda gan tam ir nozīme? Galvenais — cilvēkiem ir paveicies ieraudzīt tik reta apspalvojuma meža pīli, turklāt to nofotografēt un informēt lasītājus par šiem interesantajiem gadījumiem dabā.
Kopš laika, kad redzēju baltu meža pīli -- albīnu, ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Reizēm, ejot pāri tiltiņam pār Šuņicu, paskatos, vai meža pīļu barā atkal nav uzradies sniegbalts radinieks? Un tomēr -- nē… Un kaut kā kļūst skumji, lai gan — kāpēc? Jo balta krāsa ir skaists skats mums, bet pīlītei tas ir apdraudējums. Tagad pienācis laiks Gubiščes ezera apkārtnes mikrorajona iedzīvotājiem, tostarp arī mūsu cienījamajam Bernardam, priecāties par šo dabā tik reto balto īpatni. Taču kas gan traucē mums visiem aizbraukt turp un paskatīties uz šo dabas brīnumu savām acīm?
Kādu secinājumu var izdarīt no visa šī stāsta? Tikai vienu: šķietami ierastā dzīvnieku un putnu pasaule nebeidz pārsteigt un sajūsmināt, un albīnas pīles to vēlreiz pierāda.
Autora un publicitātes foto
Komentāri