20. janvārī Daugavpils Universitātes skvērā tradicionāli notiek piemiņas pasākums, kas veltīts 1991. gada barikāžu dalībniekiem un visiem, kuri traģisko janvāra notikumu laikā aizstāvēja 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas neatkarību. Jau 35 gadus šai dienai ir īpaša vieta valsts vēsturē un ik gadu tā pulcē pilsētas iedzīvotājus, pašvaldības, sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, studentus un pasniedzējus. Arī šis gads nav izņēmums.
1991. gada janvāris uz visiem laikiem iegājis Latvijas vēsturē kā tautas vienotības, apņēmības un drosmes laiks. Pieaugošās politiskās spriedzes un PSRS spēka struktūru pielietošanas draudu apstākļos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju — neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai tautības — izgāja ielās, lai aizstāvētu nesen pasludināto mūsu valsts neatkarību. Tā aizsākās notikumi, kas Latvijas vēsturē ir iegājuši ar nosaukumu "1991. gada barikādes".
Rīgā un citās Latvijas pilsētās cilvēki cēla barikādes no betona blokiem, baļķiem un citiem pieejamiem materiāliem, izvietoja smago tehniku. Tika sargāti stratēģiski nozīmīgi objekti — Augstākā Padome, televīzijas centrs, radiostacijas, tilti un sakaru mezgli. Pie barikādēm dienu un nakti, neraugoties uz drēgno un auksto laiku, dežurēja cilvēki — īsti savas valsts patrioti.
Barikāžu dalībnieki atzīst, ka to dienu gaisotne bija vienlaikus satraucoša un iedvesmojoša. Neraugoties uz aukstumu, nogurumu un reāliem bruņotas iejaukšanās draudiem, pie barikādēm skanēja mūzika, dega ugunskuri, tika lasīta dzeja un risinājās garas sarunas. Savstarpējs atbalsts un atbildības sajūta citam pret citu kļuva par šī laika simboliem. Īpaši traģiski bija 1991. gada 20. janvāra notikumi, kad sadursmēs Rīgā gāja bojā cilvēki, atdodot savu dzīvību par valsts brīvību.
“Kopš 1991. gada barikādēm pagājuši 35 gadi, bet dažs vēl aizvien atceras ugunskurus, šāvienu trokšņus pie Bastejkalna, satraukumu. Tajās dienās Latvijas patrioti iemainīja savu personīgo drošību un ērtības pret Latvijas drošību un nākotni. Barikādes atgādina, ka valsts nav tikai robežstabi, ēkas un lozungi. Valsts ir cilvēki, kuri krīzē saprot, ka “kopā” nav skaists vārds, bet praktiska izvēle. 1991. gadā tas nozīmēja stāvēt aukstumā plecu pie pleca un atbalstīt vienam otru. Šo 35 gadu laikā mainījies tik daudz, bet šis tas palicis nemainīgs. Arī šodien šķiet, ka nekas nav svarīgāk kā atbalstīt vienam otru un rūpēties par līdzcilvēkiem.
Cilvēki aizstāvēja Latviju nevis tāpēc, ka bija piedzimuši ar kādu īpašu varoņa gēnu. Cilvēki piedalījās barikādēs tāpēc, ka tā bija loģiska rīcība. Ja nepiedalīsimies mēs, to darīs citi. Citi, kuru vērtības nesakrīt ar mūsējām.
1991. gada barikāžu dalībnieki – kopā bija liels spēks īstajā vietā un īstajā laikā. Un arī mēs šodien esam liels spēks. Tieši šajā laikā un tieši Latvijā,” sociālajā tīklā „Facebook” raksta Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
1991. gada barikādēm bija izšķiroša loma Latvijas neatkarības nostiprināšanā un tās kļuva par spēcīgu signālu visai pasaulei par tautas gatavību nevardarbīgā ceļā aizstāvēt savas demokrātiskās vērtības. Mūsdienās šie notikumi tiek vērtēti ne tikai kā nozīmīga valsts vēstures lappuse, bet arī kā pilsoniskās drosmes un solidaritātes piemērs.
Arī Daugavpils iedzīvotāji aktīvi piedalījās šajos pasākumos, tāpēc katru gadu šeit notiek piemiņas pasākums. Arī šis gads nebija izņēmums. Ar klusuma brīdi pasākuma dalībnieki godināja bojāgājušo piemiņu, atceroties dramatiskos 1991. gada janvāra notikumus, kad nevardarbīgā pretošanās kļuva par tautas spēka un vienotības simbolu. Pieci cilvēki gāja bojā 1991. gada 20. janvārī Rīgā OMON vienības bruņota uzbrukuma rezultātā pie Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkas. Starp bojāgājušajiem bija milicijas darbinieki, žurnālists un kinooperators. Vēl viens cilvēks vēlāk mira no gūtajiem ievainojumiem. Savās uzrunās dalībnieki uzsvēra barikāžu nozīmi kā svarīgu posmu Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļā. Un katru gadu pie Daugavpils Universitātes vecā korpusa pulcējas tie, kuri piedalījās šajos notikumos. Viņu pulkā -- sabiedriskās organizācijas “1991. gada barikāžu dalībnieku Latgales biedrība” valdes loceklis Staņislavs Gavars. “Šo notikumu piemiņa ir svarīga, jo tādējādi mēs atgādinām un parādām, ko tauta spēj. Es par to šodien stāstīju skolēniem. Iedomājieties – tolaik krita Iekšlietu ministrija, Augstākā Padome, bet tauta nepadevās. Nebija varas, risinājās briesmīgi notikumi, bet tauta nāca, tauta cēlās savas valsts neatkarības aizstāvēšanai – desmitiem tūkstošu cilvēku, riskējot ar savu dzīvību, jo viņiem pretī stājās apmācīti OMON kaujinieki. Mītiņā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Tas ir kolosāls gara spēks. Un visi saprata, ka mēs darām pareizi. Kad tu to apzinies, bailes atkāpjas – ko gan šī banda varēja mums nodarīt?! Es uzskatu, ka tautai ir milzīgs spēks, un 1991. gada janvārī mēs to pierādījām. Demokrātijai ir milzīga nozīme mūsu dzīvē. Tautai tikai jāpiešķir vairāk brīvības. Un jābalso par tiem, kas spēj strādāt, nevis tikai runāt,” sacīja Staņislavs Gavars.
Staņislavs Gavars pastāstīja, ka arī Daugavpilī tolaik risinājās notikumi, kas kļuva par spilgtu tautas vienotības piemēru cīņā par demokrātiskām vērtībām un Latvijas neatkarību. Šeit īpaša nozīme ir laukumam pie Daugavpils Universitātes, Vienības ielā 13. 1991. gada 19. janvārī – barikāžu laikā – šeit notika mītiņš Latvijas Republikas valdības atbalstam. Un viens no galvenajiem to dienu varoņiem bija profesors, vēstures pasniedzējs Henrihs Soms, kurš, riskējot ar dzīvību, uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu mastā virs universitātes.
“Bija trīs idejas, par kurām es vēlāk stāstīju saviem studentiem. Pirmā – ļoti spilgta epizode, kad Atmodas laikā mēs zaudējām astoņus cilvēkus, kuri uz visiem laikiem paliks mūsu atmiņā, kā arī Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācija, ko 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas PSR Augstākā Padome. Otrā – Baltijas valstu atteikšanās no vardarbības. Eiropā šādu piemēru ir bijis daudz. Piemēram, Indijas aiziešana no Lielbritānijas. Šo metodi izmantoja daudzi – mums nav tanku, nav militārās tehnikas, bet mums ir tas, ko sauc par gribasspēku. Ir pat teiciens – „Ar garaspēku pret karaspēku”. Un, visbeidzot, trešā – pats cilvēks, kurš ir unikāls, viņš visu laiku meklē argumentus, kāpēc nebūt brīvam. Es vienmēr visiem saku – jau 35 gadus mēs esam brīvi, un visi domā, ka tas notika automātiski, bet katram bērnam ir jāstāsta par to, kāds bija ceļš uz demokrātiju, cik tas sarežģīts. Protams, vieglāk ir iet verdzības ceļu, kas ir līdzās demokrātijas ceļam. Jūs paši saprotat, ka daudziem patīk tirāni – viņi ir spēcīgi cilvēki. Mēs to pašlaik redzam pasaulē, kā viņiem klanās. Protams, patstāvīgi domāt ir ļoti grūti. Un jau 35 gadus mēs esam atteikušies no verdzības ceļa. Kāds tagad teiks, ka mēs nedzīvojam tik labi, kā toreiz sapņojām. Bet jūs pagaidiet – mēs tikai 35 gadus ejam šo ceļu. Demokrātisko Eiropu būvēja divus gadsimtus, bet mēs gribam visu izdarīt 50 gados. Tagad, es domāju, tādu barikāžu vairs nebūtu – mūsdienās tās būtu digitālās barikādes. Mums ir droni, lieliski IT speciālisti, bet tik un tā darbs būtu visiem, tāpat kā pirms 35 gadiem,” Henrihs Soms teica laikrakstam “Latgales Laiks”.
Šo notikumu īpašo nozīmi uzsvēra arī Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš:
“Šajās dienās mums jāatceras 1991. gada piemērs, kad visi Latvijā dzīvojošie cilvēki – latvieši un citu tautību pārstāvji – vienoti, masveidā piedalījās dažādās akcijās, kuru galvenais mērķis bija brīva, neatkarīga Latvija, lai šī valsts būtu viņu mājas, mūsu mājas, lai tā dotu pārliecību par nākotni un sniegtu iespējas mūsu bērniem. Tas viss kopā – vienotībā un saskaņā – ir vienotas nācijas pamatprincips. Tikai kopā mēs varam gāzt jebkurus kalnus.”
Īpaša uzmanība pasākumā tika veltīta jaunajai paaudzei. Studentiem un skolēniem tā ir iespēja pieskarties dzīvai vēsturei, uzklausīt aculiecinieku stāstus un apzināties, par kādu cenu tika izcīnīta brīvība un valsts neatkarība.
Atmiņas par barikāžu laiku ir dzīvas piemiņas dienā, muzejos un aculiecinieku stāstos. Tas ir atgādinājums, ka brīvība un neatkarība nekad nav bijusi pašsaprotama -- par tām ir jācīnās, saglabājot vienotību, cieņu un ticību nākotnei.
Komentāri