Daugavpilī strādā pedagoģe, kura izpelnījusies visas Latvijas atzinību. Pagājušā gada nogalē Signita Gabrāne saņēma prestižo balvu “Latvijas Gada skolotājs 2025”, kļūstot par profesionalitātes, radošas pieejas un patiesas uzticības savam darbam piemēru.
Kolēģi īpaši uzsver viņas radošo un nestandarta pieeju mācību procesam, kā arī uzmanību, ko viņa velta katram skolēnam. Signitas Gabrānes vadībā skolēni paplašina zināšanu apvāršņus, attīsta radošās spējas un mācās būt iniciatīvas bagāti. Balva “Latvijas Gada skolotājs” nav tikai godpilns apbalvojums – tā ir arī Signitas Gabrānes daudzu gadu darba novērtējums, ieguldījuma Daugavpils izglītībā atzinība un iedvesmas apliecinājums, ko viņa ik dienu sniedz saviem skolēniem. Par savu darbu S. Gabrāne pastāstīja laikrakstam “Latgales Laiks”.
— Kā uzzinājāt, ka esat nominēta balvai “Latvijas Gada skolotājs 2025”, kādas bija jūsu pirmās emocijas?
— Par to uzzināju skolā, jo šai balvai nominācijas process ir diezgan plašs. Lai sagatavotu pieteikumu, skolēni veido video, vecāki raksta rekomendācijas (pat nezinu, kā šo dokumentu pareizi nosaukt), savukārt skolas administrācija apkopo pedagoga profesionālos sasniegumus. Tāpēc par to, ka mani plāno izvirzīt šai balvai, zināju jau no kolēģiem, bet par to, ka esmu oficiāli nominēta, man paziņoja Latvijas Universitāte. Sajūtas, protams, bija patīkamas, lai gan uz šādām balvām vienmēr esmu skatījusies pragmatiski: ja ir cilvēki, kuri tevi novērtē un ir gatavi tevi izvirzīt, tad tu tiec nominēts. Savukārt, ja nav neviena, kas uzņemtos šo rūpi un tevi izvirzītu, tad arī nominācijas nav.
Protams, jūtu lepnumu gan par Daugavpili, gan par savu skolu — ir patīkami, ka tevi novērtē un ka šādā veidā iespējams popularizēt pilsētas vārdu visā Latvijā.
— Ko šī balva jums personīgi nozīmē?
— Tā jau ir atzinība un novērtējums. Taču vislielāko prieku man sagādā vecāku vēstules un bērnu teiktais.
— Vai šī atzinība kaut kā maina jūsu skatījumu uz darbu vai atbildību pret skolu?
— Noteikti nē.
— Kādas īpašības, jūsuprāt, padara skolotāju patiesi labu?
— Vispirms, droši vien, labestība un empātija. Prasme sadzirdēt un ieraudzīt savu skolēnu, pamanīt viņa stiprās puses un zināmā mērā pieņemt arī viņa vājības.
Vienlaikus skolotājam nevajadzētu būt tikai skolēnu draugam — viņam jāiemāca arī priekšmets un tā saturs. Ir svarīgi sniegt prasmes, kas dzīvē būs patiesi svarīgas. Ja runājam par manu mācību priekšmetu — sociālajām zinībām — tas patiešām ir ļoti praktisks. Tas ietver ekonomikas, politikas un tiesību pamatus.
Svarīga ir arī vērtību izpratne. Tāpēc, strādājot ar saviem skolēniem, es cenšos pēc iespējas vairāk saistīt mācību materiālu ar reālo dzīvi un aktuāliem notikumiem, parādot, ka arī viņi paši ar savu nostāju var daudz ko ietekmēt. Manuprāt, skolēni — reizēm neapzināti, bet dažkārt arī ļoti apzināti — vēro skolotāju un vērtē, vai viņa vārdi sakrīt ar darbiem, vai viņa dzīvesveids un rīcība atbilst tam, ko viņš māca. Ja skolēni redz, ka skolotāja vārdi un darbi saskan, tad rodas uzticēšanās un arī vēlme iesaistīties un darboties.
Katrā ziņā šī balva ir arī maniem skolēniem. Ja viņi nebūtu aktīvi iesaistījušies programmā „Eiropas Parlamenta vēstnieku skola”, rakstījuši izcilus pētnieciskos darbus un piedalījušies olimpiādēs, mans sasniegumu saraksts būtu daudz īsāks. Olimpiādes un konkursi ir skolēnu darbs.
Skolotājs iedvesmo, virza, reizēm parāda vienkāršāku ceļu, kā kaut ko iemācīties vai izdarīt, taču galveno darbu tomēr izdara skolēni.
— Kā sākās jūsu pedagoģiskais ceļš?
— Mans ceļš skolotājas profesijā sākās 1997. gadā, kad sāku strādāt Daugavpils vakarskolā. Paralēli strādāju arī Daugavpils 1. vidusskolā, kur mani iedvesmoja mana mentore un prakses vadītāja. Kopš tā laika esmu smēlusies iedvesmu dažādās skolās.
— Kas jūs iedvesmoja kļūt par skolotāju?
— Kā jau minēju savā runā, tā bija mana klases audzinātāja Anita Platniece. Esmu no Balviem — agrāk tas bija rajons, tagad pašvaldība — un mācījos mazā lauku skolā, skolas filiālē ciemā. Mums bija brīnišķīga skolotāja. Viņai piemita sirsnība un spēja katrā bērnā saskatīt labo. Tieši tas, droši vien, mani arī iedvesmoja.
— Kā jūs raksturotu savu mācīšanas stilu?
— Ļoti liberāls. Protams, ir lietas, kas noteikti ir jāizdara, un ir sagaidāmais rezultāts, taču es vienmēr aicinu skolēnus uz sarunu un diskusiju. Pie šī rezultāta mēs varam nonākt dažādos veidos. Ja skolēni vēlas ietekmēt mācību procesu — vai tā būtu diskusija, lasīšana, materiālu skatīšanās vai darba lapu pildīšana — viņiem ir iespēja izvēlēties metodi, kas viņiem šķiet piemērotākā.
Cik vien iespējams, es cenšos izmantot interaktīvas darba formas, īpaši tad, ja stunda notiek dienas otrajā pusē un skolēni jau ir noguruši.
— Kā jūs cenšaties motivēt skolēnus mācīties un interesēties par mācību priekšmetu?
— Droši vien to labāk pajautāt skolēniem, jo es pati apzināti nevaru precīzi aprakstīt, kā to daru. Es izvēlos tēmas, kas, manuprāt, ir aktuālas, un mans mācību priekšmets to ļauj.
Matemātikā jāmāca stingri pēc programmas un ļoti straujā tempā, jo ir eksāmens un interpretācijas iespējas praktiski nav. Sociālajās zinībās, protams, arī ir standarti un programma, taču mūsdienu aktualitāšu nianses skolotājs var izvēlēties pats. Piemēram, programmā paredzēts mācīt par Apvienoto Nāciju Organizāciju un tās funkcijām, bet skolotājs var izvēlēties, kā tieši pasniegt pašas organizācijas vēsturi. Var arī izvēlēties tēmas, kas saistītas ar aktuāliem politiskajiem notikumiem, runāt par Apvienoto Nāciju Organizācijas lomu cilvēktiesību un miera nodrošināšanā.
Manuprāt, tas jauniešus piesaista vairāk nekā vienkāršs vēstures izklāsts, jo šie jautājumi viņus skar tieši. Iespējams, tieši šāda pieeja — katrā tēmā izvēlēties aktuālu skatījumu — arī padara mācīšanos interesantāku.
— Kādas ir galvenās grūtības, ar kurām skolotāji šodien saskaras?
— Droši vien tas ir ļoti straujais dzīves temps, jo stundas, šķiet, kļūst arvien īsākas. Jā, tās joprojām ir tās pašas 40 minūtes, taču bieži rodas sajūta, ka visu iecerēto izdarīt kļūst arvien grūtāk. Vēl viena problēma ir jauniešu lielā atkarība no viedierīcēm un mākslīgā intelekta, kā arī pārliecība, ka sociālajos tīklos redzētais ir patiesība. Nereti trūkst vēlmes vai spējas kritiski analizēt informāciju un veidot savu viedokli.
Tas ir ļoti svarīgi gan skolēnu personības veidošanā, gan arī mācību satura apguvē.
— Kā jūs veidojat uzticēšanos un labu kontaktu ar skolēniem?
— Droši vien to labāk pajautāt arī pašiem skolēniem. Protams, es esmu skolotāja un vienmēr esmu bijusi skolotāja. Lai gan pilsētā darbojos arī kā metodiķe, šobrīd esmu savas mācību jomas eksperte un skolas direktora vietniece, es cenšos katrā bērnā saskatīt labo.
Es vienmēr dodu otru, bet reizēm pat trešo iespēju, ja skolēns kaut ko nav izdarījis vai ir kļūdījies. Iespējams, tā izpaužas cilvēcība attiecībās. Vismaz man tā šķiet, lai gan skolēni, iespējams, domā citādi.
— Kāda loma, jūsuprāt, skolotājam ir ne tikai zināšanu nodošanā, bet arī personības veidošanā?
— Es domāju — ļoti lielu. Bieži vien skolotāji ir tie cilvēki, kuri ar bērnu vai pusaudzi sarunājas pat vairāk nekā viņa vecāki. Liela nozīme ir arī laika trūkumam un vērtību deficītam. Tāpēc, kā jau minēju, ir ārkārtīgi svarīgi, lai skolotāja vārdi sakristu ar darbiem.
Pusaudži to ļoti labi jūt un novērtē. Nedrīkst smaidīt un teikt, ka viss būs kārtībā, bet pēc tam nezināt, kā palīdzēt. Vienkāršoti sakot — nevar teikt: “Malacis, viss ir kārtībā,” bet pēc tam ielikt sliktu atzīmi. Visam, ko sakām, ir jāatbilst mūsu rīcībai.
Vēl svarīgi ir sniegt pusaudžiem pēc iespējas vairāk piemēru no dzīves, iedvesmojošus stāstus, lai viņi redzētu dzīves pozitīvo pusi. Ir svarīgi raudzīties uz pasauli pozitīvi un attīstīt domāšanu tā, lai jaunieši saprastu: neviens neatnāks un neizdarīs visu viņu vietā — rīkoties var un vajag pašiem. Tas palīdz stiprināt pārliecību par sevi un pašvērtības sajūtu, ļaujot katram skolēnam apzināties, ka viņš var būt savas dzīves veidotājs un aktīvs dažādu procesu dalībnieks.
Uzskatu, ka skolotājam ir arī ļoti nozīmīga loma ilgtermiņa mācību un profesionālo mērķu izvirzīšanā. Skola ir vieta, kur pusaudži var droši izmēģināt sevi dažādās jomās.
Ja vēlies kļūt par žurnālistu — piedalies jauno žurnālistu konkursā. Skolotājs būtībā piedāvā šādas iespējas. Ja vēlies kļūt par ārstu — piedalies ķīmijas vai bioloģijas olimpiādēs, kur nepieciešamas nopietnas zināšanas. Ja kļūsi par ārstu, šīs zināšanas būs tavas ikdienas daļa.
Ja vēlies kļūt par programmētāju — piedalies robotikas konkursos. Skola ir platforma, kur pusaudži var izmēģināt daudz ko jaunu. Ja kaut kas neizdodas vai nepatīk, to var vienkārši atstāt. Arī dzīvē bieži nākas mēģināt vairākas reizes, un tam nepieciešams gribasspēks un pārliecība par sevi, lai pēc neveiksmes spētu sākt no jauna.
Tāpēc, manuprāt, galvenā skolas un skolotāja loma ir piedāvāt bērnam pēc iespējas vairāk iespēju sevi izmēģināt. Savukārt vēlāk skolēns pats izvēlas, kas viņam patīk visvairāk un kas noteikti nav viņa ceļš.
— Kas jums skolotājas darbā sagādā vislielāko gandarījumu?
— Labi novadīta stunda, kas patīk skolēniem — kad viņi nesteidzas prom un pēc stundas pasaka paldies. Tas sniedz milzīgu gandarījumu. Protams, prieku sagādā arī skolēnu panākumi — uzvaras olimpiādēs un konkursos.
Piemēram, nesen pie mums notika Latgales reģiona skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konference. Jau no paša rīta kopā ar skolēniem apspriedām uzstāšanās stratēģiju. Ir ļoti patīkami redzēt, ka bērniem patīk viņu darba rezultāts un ka viņiem ir izdevies. Ja šo darbu vēl novērtē valsts, reģiona vai pilsētas līmenī, prieks kļūst vēl lielāks. Skolēnu panākumi un labi novadīta stunda — tas ir tas, kas man sagādā vislielāko gandarījumu.
— Kādu padomu jūs dotu jaunajiem skolotājiem, kuri tikai sāk strādāt šajā profesijā?
— Nebaidīties no neveiksmēm. Ja nedarbojas kāda metode, metodiskais risinājums vai neizdodas stunda, nevainojiet bērnus — mainiet pieeju, mainiet metodi. Ir sena, šķiet, ķīniešu paruna: svarīgāk ir atrast pareizo ceļu, nekā baidīties no kļūdām. Ja tavs zirgs ir miris, nokāp no tā un meklē citu zirgu. Nav jēgas sist mirušu zirgu. Tieši tāpat ir ar jaunajiem skolotājiem: ja kaut kas neizdodas, mainies pats un negaidi, ka mainīsies skolēni.
— Kādu jūs vēlētos redzēt Latvijas izglītības sistēmu nākotnē?
— Stabilu — tādu, kas nemainās ik pēc trim gadiem. Man šķiet, ka mūsu izglītības sistēmas galvenā problēma ir konkrētu ilgtermiņa mērķu trūkums. Mēs mainām mērķus ik pēc trim vai pieciem gadiem, un rodas sajūta, ka viss pastāvīgi mainās. Tas nogurdina gan skolotājus, gan bērnus. Pārējais -- darba kvalitāte ir nodrošināta, un viss būs kārtībā.
— Paldies par sarunu.
Uzziņai
Ikgadējais konkurss “Latvijas Gada skolotājs”, ko organizē Latvijas Universitāte, godina izcilus valsts pedagogus par viņu profesionalitāti, radošumu un ieguldījumu skolu izglītības attīstībā. Konkursa mērķis ir uzsvērt skolotāja nozīmīgo lomu skolēnu personības veidošanā, kritiskās domāšanas attīstīšanā un dzīvei nepieciešamo prasmju pilnveidošanā.
Konkurss “Latvijas Gada skolotājs” kalpo kā platforma pedagoģiskās pieredzes apmaiņai, labās prakses popularizēšanai un skolotāja profesijas prestiža stiprināšanai Latvijā. Katrs nominants sagatavo savu sasniegumu portfeli, kurā iekļautas vecāku rekomendācijas, skolas projekti un skolēnu sasniegumi. Uzvara konkursā paver pedagogiem iespējas piedalīties starptautiskās izglītības iniciatīvās un veicina profesionālo izaugsmi.
Latvijas Universitāte uzsver, ka pedagogu atbalstīšana un sabiedriska atzinība ir būtisks faktors valsts izglītības sistēmas attīstībā un nākamās paaudzes — pilsoņu, kuri spēj kritiski domāt un aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē -- veidošanā.
Foto no Signitas Gabrānes arhīva
Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Universitāti
Komentāri