Aija MIKELE-STRUŠELE
Drūšeiba vītejā leiminī, voi tei byutu Latgola, voi Vidzeme voi cyts vaļsts regions, styprynoj Latviju kūpumā. Un daudz kas ir atkareigs nu kotra cylvāka atseviški – cik daudz jys ar sovu ikdīnas dorbu un attīksmi pret citim var styprynōt vysu kūpīnu. Drūšeiba vītejā leiminī nav tikai infrastrukturas voi policijas jautōjums, drūšeiba sōcās ar ciļvēciskajom attīceibom, sovstarpejū uzaticēšonūs un emocionalū atbolstu.
Pyrms desmit godim nu Keguma uz Rēzeknes nūvoda Mōkūņkolna pogostu uz dzeivi pōrsacēle Inta BROKĀNE-VILCĀNE ar sovu veiru Arni Vilcānu.
Intu Brokāni-Vilcāni Latvijā daudzi pazeist kai Keguma Krusta kolna Intu. Jei ir šōs goreigōs vītas veidōtōja un uzturātōja. Kūpš 1990. godim jei nūsadorbojās ar labdareibu, vadūt paleidzeibas kravas ari nu Vōcijas.
Atnōkūt dzeivōt uz Latgolu, Intas energija turpynoj mutuļōt – jei ir sabīdriski aktiva.
Inta ar Arni Mōkūņkolna pogostā uzreiz sevi ir parōdejuši kai sabīdriski aktivus, radūšus, izpaleidzeigus cylvākus. Jī dorbojās vītejā dramatiskajā puļcenī „Raudive”, reikoj labdareibas pasōkumus, pīsadolōs sakūpšonas tolkōs, sakūp pamastōs apbedejuma vītas. Zosnas katōļu bazneicai ir sagōdōti sūli. Teik paleidzāts tim cylvākim, kurim rūnās kaidi smogi dzeives breiži, -- Inta ar Arni pasaryupejās par invalidu rateņu voi staiguļu, voi kaidu cytu napīcīšamu lītu sagōdi.
Inta ar Arni snādz paleidzeibu ikvīnam, kuram tei ir napīcīšama, na tikai Rēzeknes nūvodā, bet ari ōrpus tō.
Sōcūtīs karam Ukrainā, jī zīdōja autobusu “Iveco” ar 35 vītom. Autobuss tyka nūgōdōts uz Ivanofrankivskas piļsātu.
Ar lelu mīlesteibu Inta Brokāne-Vilcāne jau godim ilgi izaturīs pret dobu. Jei sakūp apkōrtni, brauc uz mežim un tur savōc cytu izmastūs atkrytumus.
Jei ir īguļdejuse sovu dorbu ari Zosnas muižas, kur sovulaik beja dorbōjusēs Zosnas pamatskūla, sakōrtōšonā. Vēļ vairōk – jei nūorganizēja ari šōs skūlas absolventu salidōjumu, sapulcynojūt kūpā pōri symts daleibnīku.
Jōuzsver tys, ka Inta Brokāne-Vilcāne nasatīc pēc atzineibas, bet dora tū, kas jai pateik. Un sovaidōk jei navar, jo mīļoj cylvākus un dzeivi. Jei ir cylvāks ar lelū burtu, ar lelu, plašu sirdi un naizseikstūšu pozitivismu. Sateikūt Intu kaut reizi dzeivē, jōs sirsneigums ilgi palīk atmiņā.
Daudzi jau īpazynuši Intas sirsneibu un atbolstu. Jōs padareitūs lobūs dorbu saroksts ir bezgola plašs. Daudz varātu stōsteit par jōs atbolstu leidzcylvākim, bet šūreiz gribīs likt uzsvoru uz tū, ka, pasateicūt Intai, sabīdreiba ir atgyvuse kaidu vērteigu literaru dorbu.
***
Pārņ veicūt remontu vīnā nu sovom lauku mōjom (Intai Mōkūņkolna pogostā īgōdōti vairōki nakustamī īpašumi), Intu gaideja unikals atrodums.
“Mōjā beja lelō maizes krōsne, ceplis, uz kura agrōk cylvāki pat gulējuši. Vacū cepli nūlēmem nūmaineit pret myusdīneigu čuguna krōsneņu, tōpēc pārņ vosoras beigōs lelais ceplis tyka nūjaukts. Tod, kod jaunō čuguna krōsneņa tyka īlykta un tei pyrmū reizi īkurynōta, maņ acīs īkryta, ka vīns nu skūrsteņa akminim pi pošim grīstim ir nadaudz izavērzējīs uz prīšku. Un uz tō akmiņa kaut kas nūlykts, taids kai klucs.
Paleigs, kurš beja uzstōdējis krōsneni, ar lauzni izkustynōja “kluci”, un tys ar bleikški nūkryta uz greidas, nūst atlēce kaut kas malns. Molkas myza – tai nūsprīde paleigs un šū atrodumu īsvīde spanī pi molkas pagalem, saceidams, lai es tū sakurynoju.
Bet es soku, nā, Jōņ, ar zemi nadreikst nikō svīst krōsnē, jōnūteirej. Kod es nu spaņa izjēmu šū “kluci”, skotūs, – tei taču ir grōmota! Mes byutu sadadzynōjuši kaut kū vērteigu. Pošā sōkumā dūmōju, ka tei ir Bībele,” stōsta Inta Brokāne-Vilcāne.
Grōmotu beja apgrauzušas peles, taču nu piļneigas zudeibas tū pasorgōja cīti malnas krōsas vōki. Akurati ar nazi Inta vaļā vēre kotru lapeņu. Grōmotas sōkuma nabeja, lopas beja izplāstas, leidz ar tū jei pošā sōkumā nazynōja, kas ir autors. Taču, ka grōmotai ir lela vērteiba, beja skaidrs nu poša sōkuma. Vīneigais pavedīņs, kas paleidzēja tikt skaidreibā par grōmotas autori, beja nūpubliceitō fotografija ar parokstu: “Aulejas pamatskūlā, Naaizmērstule pašreizejā dorba vītā.”
Inta paveice detektives cīneigu dorbu, lai nūskaidrōtu kū vairōk par šū vacū grōmotu. Jei apmeklēja Latgolas Kulturvēstures muzeju, Preiļu muzeju, aizbrauce uz Reigu, uz Nacionalū biblioteku, un, prūtams, runōjōs ar ļūti daudzim cylvākim.
Atrostō grōmota beja Naaizmērstules “Lauku zīdi”, izdūta 1934. godā un veļteita prezidentam Kārlim Ulmanim.
Naaizmērstule (eistajā vōrdā Rozālija Tabine, dzymuse 1890. goda 28. oktobrī, myruse 1965. goda 17. martā) beja pedagoge un rakstneica. Strōdojūt Latgolā, jutuse bārnim pīmārōtas losamvīlas tryukumu, tōpēc poti sōka sacerēt. Jōs dorbi apkūpōti divōs grōmotōs – “Lauki zīdi” (1934) un “Dīva dōrza pučeites” (1943).
Kōpēc šei grōmota beja paslāpta? Tikai tōpēc, ka padūmu godūs taida patriotisma pīpiļdeita literatura beja aizlīgta. Turklōt tōs īkšpusē uz vōka beja uzleime, ka grōmota ir Kārļa Ulmaņa dōvynōjums lobōkajam absolventam/absolventei.
Tik vērteigu grōmotu Inta Brokāne-Vilcāne nūlēme atkōrtōti izdūt, lai vērteigais montōjums otkon sasnīgtu laseitōjus.
“Grōmota “Lauku zīdi” ir par mīlesteibu pret Latviju, latgalīšu volūdā. Tai kai tei ir 480 lopaspušu bīza, tod mes ar veiru par sovim leidzeklim izdevem tōs pyrmū daļu 1000 eksemplarūs.
Grōmotas prezentacija nūtykuse jau daudz kur – Rēzeknē, Viļānūs, Aglyunā, Aulejā, Ludzas nūvodā. Un tod sovam veiram Arnim saceju: ja tei grōmota beja dūmōta absolventim, tod jōmēginoj atjaunōt tei Ulmaņa laiku uzleime, kas beja īleimāta grōmotā. Mums izadevēs atjaunōt uzleimi, pasyutejom 500 eksemplarus.
Mes nūlēmem šōs grōmotas ar uzleimi dōvynōt šō goda absolventim tamōs vītōs, kur byuts prezentacijōs.
Īcarāta ari grōmotas ūtrōs daļas izdūšona,” stōsta Inta.
“Pastōstit par sovom saknem!”
“Munas saknes Latgolā ir cīši saisteitas ar Mōkūņkolnu. Muni Brokāni, muns tāvs Broņislavs Brokāns un vacaistāvs Donats ar vacmāmeņu Annu, visi dzeivōja Mōkūņkolna pogosta Kozuliškūs. Tī ir myusu pyrmsōkums. Un muns tāvs vīnmār beja lels pōsoku stōsteitōjs. Jys stōsteja pōsokas ari par Mōkūņkolnu.
Kod atrodu Naaizmērstules grōmotu “Lauku zīdi”, izarōdōs, ka tōs beja Naaizmērstules raksteitōs pōsokas! Bet kod tētem, lela byudama, praseju, kas jam tōs pōsokas stōsteja, tod jys saceja, ka jō baba. Baba dzeivōja blokus Mōkūņkolnam, tamūs laikūs daudz tū grōmotu jau nabeja, laseit jēme cyts nu cyta.
Pīcdasmytajūs godūs Brokāni pōrbrauce uz Lielvārdi, uz slovonū kolhozu “Lāčplēsis”, jo kolhoza prīkšsādātōjs Edgars Kauliņš braukōja pa Latgolu un aicynōja cylvākus strōdōt “Lāčplēsī”; tur uzreiz deve dzeivūkli, dorbs pōrsvorā beja fermōs. Jī tod cyuku fermā strōdōja.
Bet muna mama nōk nu Eglaines, nu Daugavpiļs puses. Mama ar tēti 1959. godā apsaprecējōs, bet īpazynōs jī viļcīnā.
Es pīdzymu Kegumā. Vacōki kūpā nūdzeivōja pīcus godus, bet tod pasaškeire. Tāvs apsaprecējōs ar sīvīti, kas dzeivōja Reigā. Kod maņ beja deveni godi, mama sagōja kūpā ar ūtrū veiru, pīdzyma muna mōsa Anita.
Un tai es turpynoju nest Brokānu uzvōrdu, jo tāvam beju vīneigais bārns. Vactāvs ar vacmamu paglobōti Lielvārdes kopūs, tūs kūpu.
Interesanti tys, ka es arvīn vairōk atklōju Brokānus -- asu īpazynuse Kaunatas, Čornajas Brokānus, es pati asu Mōkūņkolna Brokāne. Bet vyspōr agrōk šys uzvōrds beja Brokōns,” Inta stōsta.
“Kas veidoj jyusu drūšeibas sajyutu šeit, Latgolā?”
“Es drūši jyutūs, jo doru vysu, lai tai justīs. Bet nu molas gon nav drūšeibas, napateik, kas nūteik pasaulē.
Kas maņ šeit pateik, tod tei ir muna breiveiba, ka varu īt, runōt, varu pīsadaleitīs īdzeivōtōju sapuļcēs, aizstōvēt kaidu, īsasaisteit kulturas dzeivē. Maņ pateik Latgolā. Kegumā man beja Krusta kolns, tur maņ tikai par Dīva temu vyss beja, bet šeit varu izapaustīs vairōk – maņ ir breiveiba. Šeit mani ir vairōk nūvērtējuši – tū, kū es doru, nakai Kegumā. Lai gon Kegumu naasu piļneibā pamatuse. Mes īstudejom izrōdi “Tobago”, kas tiks izrōdeita majā Keguma svātkūs. Nu šejīnes braucu speciali uz mēginōjumim, ari tur kulturas dzeivē īsasaistūs.
Un vēļ par tū drūšumu.
Kod dzeivoj ar Dīvu, tod vyss ir drūšai, jo dvēsele ir namērsteiga, myužeiga. Tei ir tei drūsme. Mīsu var nūgalynōt, bet dvēseli un goru navar nūgalynōt. Tōpēc eju tur, kur var mōceitīs, gyut pīredzi un byut izaugsmē. Vīnmār nu sarunom ar cylvākim pajamu tū lobōkū.
“Asat ļūti aktivs cylvāks.”
“Jā, grybu parōdeit, cik Latgola ir skaista!
Mōkūņkolnā maņ ir izveidōts sovs senejūs lītu muzejs. Lipuškūs izveidōju nalelu kapelu, kur ikvīns garumgōjējs voi braucējs var īnōkt un pasalyugt Dīvu. Zīmassvātkūs un Leldīnēs kapelu skaisti izrūtoju.
Mōkūņkolna tautas nomā beju izveidōjuse sakralū lītu izstōdi. Maņ ir savōkta kolekcija – svātbiļdes, vacas grōmotas, bazneicas liturgiskī tārpi un daudz kas cyts.”
“Kū jyus īteiktu vītejīm ļaudim Latgolā?”
“Mozōk klačōtīs! Kas šeit ir tipiski, tod tei ir aprunōšona, intrigas. Es asu pret alkoholu, smēkēšonu, tod tys ari kaidam napateik. Bet tei aprunōšona... Lobōk tū energiju cylvāki īguļdeitu dorbūs. Cytaidi, skotōs acīs un smaida, bet aiz muguras aprunoj…”
Autores foto un foto nu Intas Brokānes-Vilcānes albuma
Komentāri