Šī gada 26. aprīlī apritēja 40 gadi kopš pasaulē lielākās tehnogēnās katastrofas — Čornobiļas atomelektrostacijas 4. energobloka sprādziena, kas atgādināja, ka pat miermīlīgais atoms var apdraudēt cilvēci un prasīt tūkstošiem dzīvību. Daudzi bijušie avārijas seku likvidatori dažādu smagu slimību dēļ aizgājuši mūžībā. Taču ir arī tādi, kuri vēl šodien ar šausmām atceras toreizējos briesmīgos notikumus.
Cilvēciskais faktors
Atomelektrostacijas reaktora sprādziens notika 1986. gada 26. aprīļa naktī Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. energoblokā netālu no Pripetes pilsētas Ukrainas PSR — tagadējā Ukrainā. Tā ir lielākā avārija atomenerģētikas vēsturē, kurai tika piešķirts maksimālais — septītais — līmenis pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas.
Sprādziens notika izmēģinājumu laikā pirms plānotā remonta: operatori būtiski samazināja reaktora jaudu, bet pēc tam, kad tā sāka nekontrolējami pieaugt, mēģināja apturēt reaktoru ar avārijas aizsardzības sistēmas palīdzību. Taču gaidītās apstāšanās vietā sekoja dzesēšanas sistēmu bojājums, un divi spēcīgi sprādzieni iznīcināja pašu reaktoru un jumtu. Ugunsgrēks aktīvajā zonā izmeta atmosfērā milzīgu daudzumu radioaktīvo daļiņu.
Avārijas naktī gāja bojā divi atomelektrostacijas darbinieki, taču 134 cilvēki no personāla tika hospitalizēti ar diagnozi “akūta staru slimība” — 28 no viņiem nomira dažu nākamo mēnešu laikā. Vienlaikus tika piesārņota Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas teritorija vairāk nekā 200 tūkstošu kvadrātkilometru platībā, kur dzīvoja aptuveni 5 miljoni cilvēku.
Avārijas seku likvidēšanai tika piesaistīti aptuveni 600 tūkstoši cilvēku, tostarp militārpersonas. Pripetes, Čornobiļas un visu citu apdzīvoto vietu iedzīvotāji šajā zonā — apmēram 115 tūkstoši cilvēku — tika evakuēti.
Šīs avārijas rezultātā pasaules atomenerģētikas nozare saņēma nopietnu triecienu. No 1986. līdz 2002. gadam Ziemeļamerikas un Rietumeiropas valstīs netika uzbūvēta neviena AES.
Dažkārt par traģēdijas upuriem uzskata ne tikai tos cilvēkus, kuri nomira tūlīt pēc avārijas, bet arī apkārtējo reģionu iedzīvotājus, kuri Pirmā maija demonstrāciju laikā neko nezināja par šo katastrofu. Šādi rēķinot, Čornobiļas katastrofa upuru un cietušo skaita ziņā ievērojami pārsniedz Hirosimas bombardēšanas sekas. Likvidatoru statusu saņēma vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku.
Avārijā vainotās personas — seši cilvēki — tika saukti pie kriminālatbildības, tiesa piesprieda viņiem brīvības atņemšana uz dažādu laiku -- līdz pat 10 gadiem cietumā, bet viens saņēma divus gadus vispārējā režīma kolonijā.
Partija pavēlēja
No Baltijas valstīm avārijas seku likvidēšanai tika iesaukti aptuveni 20 tūkstoši cilvēku, tostarp no Latvijas — vairāk nekā 6 tūkstoši. Radiācijas iedarbības izraisīto seku dēļ vēlāk 3 tūkstoši cilvēku Latvijā kļuva par invalīdiem, 1500 nomira, bet pārējiem tas radīja nopietnas veselības problēmas. Daugavpilī savulaik darbojās sabiedriskā organizācija “Čornobiļa”, kas neefektivitātes un nelietderīguma dēļ vēlāk izjuka.
Kopā ar citiem jauniem cilvēkiem uz Čornobiļu trīs gadus pēc katastrofas — 1989. gada aprīlī — tika nosūtīts daugavpilietis Genādijs Gridasovs. Tobrīd viņš -- fiziski vesels 34 gadus vecs vīrietis -- labi zināja, kādas briesmīgas sekas viņa veselībai var radīt brauciens uz turieni, ja piekritīs šim komandējumam.
Kādu dienu Genādiju izsauca uz kara komisariātu un paziņoja, ka pēc PSKP un padomju valdības pavēles viņam jāpiedalās AES avārijas seku likvidēšanā. Ilgi domāt nebija laika, jo pēdējās šaubas “braukt vai nebraukt” izkliedēja Daugavpils kara komisārs, kurš, sapulcinājis komandu, paziņoja, ka pēc sekmīgas uzdevuma izpildes un atgriešanās mājās visi kļūs par nacionālajiem varoņiem. Runājot par materiālo atlīdzību -- likvidatorus gaidīja jauns dzīvoklis un daudzu tā laika cilvēku sapnis — automašīna, nemaz nerunājot par tautas mīlestību un slavu uz mūžu. Neraugoties uz tik dāsniem solījumiem, tomēr bija arī tādi, kuri neizrādīja vēlmi doties uz radiācijas zonu, lai tur kļūtu par invalīdiem vai pat nomirtu. Taču kara komisārs piedraudēja ar kaunu un negodu un trim gadiem cietumā par dezertēšanu, jo viņi visi bija rezerves karavīri, tātad dzimtenes pavēle bija jāizpilda pat par savas dzīvības cenu. Tāpēc Genādijam nebija izvēles. Viņš izgāja visas pārbaudes, tostarp medicīnisko komisiju, kas secināja, ka kandidāts nosūtīšanai uz Čornobiļu ir gatavs cīņai ar atomu bez jebkādiem ierobežojumiem.
Nelaime virmoja gaisā
28. aprīlī Čornobiļas rajons 350 Baltijas izvērstā bataljona karavīrus sagaidīja ar kapa klusumu. Nelaime burtiski virmoja gaisā, kas bija piesātināts ar neredzamām nāvi nesošām radioaktīvajām daļiņām. Jau ceļā uz Pripeti Genādijs ievēroja melnus stabus, kas slējās abpus putekļainā ceļa. Kā vēlāk izrādījās — tie bija pārogļojušies koki.
Pilsēta bija apjozta ar blīvām dzeloņstiepļu rindām, un tajā nebija redzama neviena dzīva dvēsele. Daļu atbraukušo izmitināja Stečankas ciemā, kas atradās 9 kilometru attālumā no reaktora. Atrodoties ārā, karavīri uzreiz sajuta, kā acumirklī aizžņaudzas kakls, kļūst grūti elpot, bet pa atklātajām ķermeņa daļām it kā rāpo kukaiņi — tas bija beta daļiņu iedarbības rezultāts. Visiem izsniedza kaut kādas tabletes.
“Pēc to lietošanas mūsu pašsajūta uzlabojās, un mēs nekavējoties uzsākām dažādus darbus. Man uzdeva savākt radioaktīvos atkritumus un kraut tos automašīnās, ar kurām pēc tam veda piesārņotos atkritumus uz apbedījumu vietu. Vējš nepārtraukti sacēla putekļus, un viss bija jāsāk no jauna. Ņemot vērā apstarojuma devas, diennaktī bija atļauts strādāt tikai 45 minūtes bez brīvdienām. Pārējā laikā mēs veicām citus darbus,” atceras Genādijs.
Apstarojuma līmeni toreiz mērīja bāros — rentgena bioloģiskajā ekvivalentā. Par maksimāli pieļaujamo līmeni uzskatīja 5 bārus, pēc tam apstarotos nosūtīja mājās, jo turpmāka uzturēšanās piesārņotajā zonā bija ļoti kaitīga veselībai. Divu mēnešu laikā Čornobiļā Genādija organismā uzkrājās 4,5 bāri. Reiz pastāvīgās radiācijas ietekmes dēļ viņam sāka strutot brūce kājā — ekstremitāte uztūka kā bluķis. Veselu mēnesi nācās ārstēties medicīnas bataljonā, kas atradās atsvešināšanās zonā Steščinas ciemā. Pēc ārstēšanās viņš atkal atgriezās ierindā.
Kā gan bez simts gramiem?
Klīda runas, ka Čornobiļas avārijas seku likvidatori profilakses nolūkos bez mēra lietoja alkoholu, kas it kā pat bija iekļauts apgādes normās: “Patiesībā tā nebija. Gluži pretēji — alkohola lietošana katastrofas zonā bija stingri aizliegta un par to sodīja. Taču tas nenozīmē, ka tur valdīja sausais likums — vienkārši visam bija jāzina mērs. Kāds gan karotājs bez simts gramiem? Turklāt daudzi uzskatīja, ka, lietojot alkoholu, organisms saņems mazāku apstarojuma devu. Varbūt tā arī bija? Nekādas statistikas par to nav.”
Tāpēc uzņēmīgākie likvidatori pastāvīgi pasūtīja degvīnu šoferiem, kuriem bija iespēja izbraukt ārpus katastrofas zonas.
Reiz viens šoferis veda uz daļu 40 kastes degvīna. Taču caurlaides punktā modrie kontrolieri sasita visas pudeles līdz pēdējai — vairākus simtus. Šķita, ka izdarījuši labu darbu, taču tas nepalika bez sekām. Nākamajā dienā čornobilieši, protestējot pret šādu patvaļu, atteicās doties darbā, kas tajos laikos tika uzskatīts par nepieredzētu pārkāpumu. Viņi savu rīcību pamatoja ar to, ka par alkoholu bija samaksāta gana liela nauda un godīgi būtu to atdot atpakaļ. Virsniekiem nācās pielikt lielas pūles, lai pierunātu cilvēkus pārtraukt streiku, turklāt negaidīti viņu pusē nostājās bataljona komandieris, kurš norāja savus pārlieku centīgos kontrolpunkta darbiniekus: “Šie cilvēki katru dienu riskē ar dzīvību, bet jums viņiem žēl degvīna?” Turpmāk šādi kuriozi vairs neatkārtojās.
Ir, ko atcerēties
Daži likvidatori pamanījās tikt mājās agrāk, nekā bāru rādītājs sasniedza nepieciešamo līmeni. Lai to panāktu, viņi novietoja mērierīci vietās ar spēcīgu starojumu, taču mediķi ātri vien šo viltību atklāja. Turpmāk apstarojuma līmeni noteica pēc faktiskā radiācijas līmeņa cilvēka organismā.
Sākumā nekādus negatīvus simptomus, kas saistīti ar veselības pasliktināšanos Čornobiļā, Genādijs nejuta, lai gan sabija tur gandrīz pusgadu. Prombraukšanas brīdī bāru līmenis viņa organismā bija 4,837 — gandrīz maksimums: “Jāatzīst, bataljona mediķi to ļoti stingri kontrolēja. Problēmas radās vēlāk. Ar manu organismu notika pavisam dīvaini procesi. Katastrofas zonā es ierados ar sirmiem matiem, bet pēc dažiem gadiem tie kļuva tumši, savukārt vietās, kur bija plikpaurība, mati atkal atauga. Pripetē es uz visiem laikiem atmetu smēķēšanu.”
Un tad pienāca laiks atgriezties dzimtenē. Daugavpilī Čornobiļas varoni, izņemot ģimeni, neviens īpaši negaidīja un nekādu pagodinājumu neizrādīja. Viņš it kā bija pārvērties izlietotā materiālā, par kuru amatpersonas uzreiz aizmirsa.
Pēc gada slimības lika sevi manīt, ļoti sāpēja locītavas, Genādijs nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas, viņš pat nespēja atvērt muti. Nācās gulēt slimnīcā, kur, kā viņš pats saka, medmāsas viņu grozīja un valstīja kā baļķi. Tā kā bijušais čornobilietis ārstiem neko nestāstīja — kur bijis un ko darījis — viņi ilgi nespēja noteikt slimības cēloni, līdz kādu dienu jauns speciālists, rūpīgi izpētījis Genādija analīzes, pajautāja, vai viņa slimība nav saistīta ar radiāciju. Saņēmis apstiprinošu atbildi, ārsts nosūtīja Genādiju uz izmeklēšanu Rīgā. Tikai tur viņu piecēla no slimības gultas. Taču arī pēc tam viņš gandrīz divus gadus mācījās staigāt un izpildīt visvienkāršākās kustības.
Ar savām daudzajām smagajām kaitēm Genādijs saņēma 2. invaliditātes grupu, pabalstu un pastāvīgi iziet izmeklējumus un ārstēšanos galvaspilsētā. Tomēr viņš no personīgajiem līdzekļiem tērē lielas summas: “Bez dažām zālēm es nevaru iztikt ne dienu. Tā ir cīņa par dzīvību. Bet cik daudzi bijušie likvidatori jau aizgājuši mūžībā?”
Čornobiļas AES avārijas seku likvidatoru krūtis, kuri arī izrādīja varonību un riskēja ar dzīvību, atšķirībā no Afganistānas kara veterāniem, negrezno daudzi bijušās PSRS ordeņi un medaļas, lai gan arī viņi sargāja tās intereses un toreizējās plašās dzimtenes un tās iedzīvotāju drošību.
Un tikai Latvija, daudzus gadus pēc avārijas, par godu jubilejai apbalvoja likvidatorus ar piemiņas zīmi.
Genādijs saka: “Padomju laikā nekādu dzīvokli es nesaņēmu, tāpat arī automašīnu. Toreiz šī tēma mūsu prātus īpaši nenodarbināja. Un ne jau apbalvojumu dēļ, riskējot ar dzīvību, mēs paveicām varoņdarbu, paši to pat neapzinoties — klusi, bez lieka trokšņa un pompozitātes — katrs savā postenī. Tā mēs tajā laikā bijām audzināti. Citādi nemaz nevarēja būt. Man ir, ko atcerēties!”
Komentāri