25.martā Daugavpilī, atceroties 1949. gada 25. marta deportāciju 65. gadadienu, notika dievkalpojums Svētā Pētera katoļu baznīcā un atmiņu brīdis pie pieminekļa „Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” A. Pumpura skvērā. Tika atklāta izstāde „Sāpju un cerību ceļš” Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā.
Atmiņu pasākumā Lidija Duļbinska un daudzi citi izvešanu piedzīvojušie uzsvēra, ka bija sāpīgi pamest mājas, dzimteni. „Arī toreiz, tāpat kā šodien, 25. martā, katoļu baznīcās bija lieli Dievmātes svētki. Mūsu mājās ielauzās karavīri ar ieročiem, nokliedza, lai ātri savācamies ceļam. Mamma no rokām neizlaida gultiņu. Kad karavīrs viņu nolamāja, mamma jautāja -- bet kur es guldināšu bērnus. Gulta tomēr bija jāpamet mājās. Mūs, trīs bērnus, mammu, tēti sasēdināja ratos, vēlāk pārsēdināja automašīnās un aizveda uz Grīvas dzelzceļa staciju. Sāpīgi bija skatīties, kā daudzi cilvēki bija nometušies ceļos, kā mūs sadzina lopu vagonos. Tā sākās mūsu sāpju ceļš uz tālo zemes malu, daudzi neizturēja, nomira turpat vagonos… Kad 50. gadu vidū mēs pārbraucām mājās, ieraudzījām, ka māja, lopiņi, viss bija atņemts un atdots iebraucējiem. Esam pārdzīvojuši milzīgas sāpes, aukstumu, grūtu darbu, badu, to nenovēlam nevienam,” sacīja L. Duļbinska.
Noliekot ziedus pie pieminekļa A. Pumpura skvērā, daudzi rokas salika lūgšanā par dzīvajiem un tiem, kuri neatgriezās.
Izsūtīto liecībām bagāta ir arī izstāde „Sāpju un cerību ceļš”. Tās autore, vēstures maģistre, Novadpētniecības un mākslas muzeja vēstures nodaļas speciāliste Ineta Kuļša pastāstīja, ka izstāde tapa sadarbībā ar Daugavpils Valsts ģimnāzijas muzeju, Daugavpils politiski represēto kluba dalībniekiem, Novadpētniecības un mākslas muzeja kolēģēm Valentīnu Slavkovsku un Juru Voroni, to finansēja Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Visu rakstu lasiet 28.marta numurā.
