Skatoties Ināras Petrusevičas gleznas, rodas asociācijas ar Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazo princi”. Viņas gleznas atgādina pasakainas ilustrācijas. Tās ir gaisīgas ainavas ar maziem, labestīgiem personāžiem, kuri smaida un raugās pasaulē platām acīm, tie prot sapņot un lidot mākoņos. Latgales centrālajā bibliotēkā pašlaik ir skatāma Ināras Petrusevičas jaunāko darbu izstāde „Brīnumpasakas”.
Autore saka, ka viņas radošo darbību bieži salīdzina ar Lūisa Kerola „Alisi Brīnumzemē”, taču Ināra teic, ka, strādājot, īpaši nedomā par to, kam būs līdzīgi viņas varoņi. Tāda ir viņas pasaules uztvere, bet tie, kas skatās no malas, saka, ka šāds skats uz pasauli ne ar ko nav salīdzināms, Inārai ir savs, atšķirīgs mākslinieciskais rokraksts.
Kad bija iegūta izglītība Daugavpils mākslas skolā, Latvijas mākslas akadēmijas kursos un Londonas mākslas un dizaina koledžā, Ināra uz vairākiem gadiem aizbrauca uz Dāniju. Katrs mākslinieks meklē pašrealizācijas ceļus, iespējas satikties ar auditoriju, Inārai savulaik izveidojās cieši kontakti ar Skandināvijas valsti. Dānijā viņa atrada daudzus jaunus draugus, tur notika viņas izstādes, bet tagad Dānijā dzīvo un mācās dēls.
Atgriezusies Daugavpilī, Ināra apmetās cietoksnī, tieši pretī Marka Rotko mākslas centram. Vakarā, kad satumst, viņa redz centra koridorus, stendos izvietotās gleznas.
Visu rakstu lasiet 28.marta numurā.
