Naujenietis Aleksandrs Aizbalts pieder azartiskajai makšķernieku saimei. Viņš uzskata, ka cilvēks ir laimīgs gan ģimenes lokā, lolojot mazbērnus un darot sirds darbu, gan atpūšoties ar makšķeri pie ezera. Savā jubilejas reizē Aleksandrs „Latgales Laikam” atklāja noslēpumus, kur var noķer vislielākās zivis.
Augot vectēva mājās, kas atradās ap 200 m no Baltezera Aizbaltu sādžā Vaboles pagastā (Daugavpils novads), turklāt draudzējoties ar īstiem puikām - Jāni Gipteru un Antonu Gipteru (salas ļaudis viņus kopā ar Aleksandru bija iesaukuši par „svēto trīsvienību”), kuri zina, kā sameistarot makšķeres un kur dabūt „šicikus” (nelielus zaļus tārpiņus), Aleksandrs kļuva par makšķernieku. Viņš pirmās zivis un vēžus noķēra jau 5-6 gadu vecumā. „Toreiz nebija nedz makšķeru, nedz arī laivu. Mēs, puikas, pirmās makšķeres sameistarojām paši. Mežā nogriezām pašus garākos lazdas zarus, noņēmām mizu. Lai tie kļūtu taisni, mēs tos izstiepām. Augšējo galu piesējām pie jumta kores, bet apakšējā galā iesējām 2 ķieģeļus. Pēc nedēļas vienkāršs zars kļuva par vieglu un taisnu makšķeri. Piesējām makšķerauklu un gājām copē,” pastāstīja Aleksandrs. Par ēsmu kalpoja jau iepriekš minētie „šiciki”. Šie zaļie tārpiņi labi garšoja asariem, raudām, ruduļiem. Rudenī gan puikas pārgāja uz sliekām.
Visu rakstu lasiet 13.jūnija numurā.
