Atcelts vilciens un rīta fokstrots

Rīga ne būt nav iespēju pilsēta. Vēl jo vairāk, ja ir astotā rīta stunda. Vēl jo vairāk, ja gadās, ka sliežu remonta dēļ atcelts rīta vilciens uz Daugavpili un pirmais rīta autobuss atiet tikai bez desmit minūtēm divpadsmitos. Tādu misēkli nenovēlu nevienam. Dzirdēju, ka tieši todien uz Dzejas dienām ielūgtie rīdzinieki bija rīkojušies prātīgāk - viņi bija sēdušies vilcienā un braukuši uz Rēzekni, tad - ar autobusu uz Daugavpili. Protams, paredzētajā galastacijā viņi nokļuva nedaudz ātrāk nekā es, kas bija izvēlējusies dienasvidus autobusu. Daugavpili ieraudzīju tikai četros pēcpusdienā. Protams, ar negaidītām izmaiņām sabiedriskā transporta maršrutos vajadzēja iepazīties laicīgi. Šo pārmetumu tajā rītā sev atkārtoju pēc katras bezjēdzīgi pavadītās stundas. Taču ne jau par "lielisko" sabiedriskā transporta saplānojumu un iespējām sasniegt galvaspilsētu gribēju pastāstīt. Arī tas, ka no viena otra attālāka Latgales nostūra ar sabiedrisko transportu iespējams nokļūt Rīgā tikai tad, ja šim mērķim atlicinātas vismaz divas dienas, man nav nekāds jaunums.