Pauls Butkēvičs – par patiesu cilvēku, vārdu un mīlestību

Pauls Butkēvičs, kurš kopš šīs sezonas sākuma ir Daugavpils teātra aktieris, gluži vai salecas no mana klauvējiena pie teātra 5.stāva istabiņas durvīm. Neba jau es viņu izbiedēju, aktieris vienkārši bija iegrimis topošās muzikāli poētiskās izrādes „...es visur aicināts un izraidīts…” eksemplārā, no kura valdzinājuma un aizrautības tā īsti arī nešķīrās visu sarunas laiku. Kā nu ne, ja izrādei ir viņa paša ideja, viņa scenārijs. Tur dzeja skanot kā proza, bet proza – kā dzeja. Pirmizrāde būs novembra beigās. Kas tas īsti ir, P.Butkēvičs nevar noformulēt, bet visu mūžu viņš esot gribējis nospēlēt vienu izrādi, kura viņam patīk, un šī esot tuvu tam. Pauls Butkēvičs saka, ka vienmēr atbildot uz jebkuru jautājumu, kā arī atļauj rakstīt jebko, kas man ienāk prātā. Uz iebildumu, ka mēdzu rakstīt vien to, ko redzu un dzirdu, viņš atjautā – bet to, ko jūt, nevar rakstīt? Hm, šajā gadījumā laikam jau var…