Skaista līdz asarām

Līkumains lauku ceļš piektdienas vakarā ved mūs mājup, atstājot aiz muguras vēl vienu darba nedēļu, jaunas pazīšanās un iespaidus, kaudzi pabeigtu un arī iesāktu darbiņu. Aiz muguras ir arī kārtējās darba tikšanās un prātā vien doma ātrāk nokļūt mājās, noaut kājas, saritināties atpūtas krēslā un pašķirstīt kādu žurnālu, pavirši iemetot skatu televizora ekrānā. Pa ceļam tīksmināmies par rudens zeltā tērptajiem kokiem, kluso, saulaino un silto vakaru. Mašīna ripo no kalna lejup un skatam paveras brīnumains saulriets virs ezera, kas, pļavu ieskauts, mierīgi dus ielejā. Pagriežu stūri, lai atkal atgrieztos kalnā un varētu netraucēti vērot saules grimšanu ezerā.