Brīžiem skumja un domīga, brīžiem dzirkstoša un vienmēr sievišķīgi eleganta – tāda ir gleznotāja un mākslas pedagoģe Silva Linarte, kurai nupat apritējusi skaista jubileja. Viņa pasmej, ka vajadzētu gadus skaitīt no otra gala, jo dzīve iet uz priekšu un kļūst arvien interesantāka. Neskatoties uz Sibīrijā pazaudēto bērnību, smago jaunību un citām likstām mūža garumā, viņa ir iemācījusies dzīvē rast prieku un uzskata, ka cilvēkam jāprot pašam meklēt pozitīvo, jo prieku neviens uz paplātes klāt nepienesīs.
Raugoties uz mākslinieces gleznām, grūti iedomāties, ka bērnībā viņai nebija pat papīra un zīmuļa, jo skolā rakstījušas ar ogli uz noslīpēta dēļa.
Mākslas akadēmijā iestājusies, jau būdama sieva un dvīņu meiteņu mamma. Silva smaida, ka nopietni pievērsties gleznošanai izdevies laikā, kad tam būtu jau jāmet miers. Viņa ir atradusi savu tehniku – akvareļiem pietuvinātu eļļas krāsu gleznojumu. Braucot tālākā ceļā, māksliniecei patīkot vērot ainavas, ko ieskicē ar zīmuli vai vienkārši patur atmiņā, bet vēlāk iemūžina gleznās.
Visu rakstu lasiet 7.marta numurā.
