Kamēr Latvijas valdības pārstāvji lemj par piemērotāko rīcības plānu Krievijas embargo izraisīto seku novēršanai un Latvijas piena pārstrādātāju un eksportētāju atbalstam, piena ražotājiem ir vairākas izvēles: ļauties panikas un bezcerības sajūtai, pacietīgi gaidīt uz valsts rastu finansiālu atbalstu ražotājiem piena iepirkuma cenas straujas lejupslīdes apstākļos, vai veikt savās saimniecībās konkrētas darbības krīzes pārvarēšanai.
Nav šaubu, ka valdības lēmumi un taktiskie soļi sekos, bet skaidrs ir viens, ka Latvijas zemnieku interešu lobēšana Eiropas īpašo krīžu fonda līdzekļu apgūšanai nav vienas dienas vai nedēļas jautājums. Tāpat arī jauni noieta tirgi nav atrodami īsā laikā, tas prasa izpēti un sadarbības partneru piesaisti. Bet dzīvnieki ir radīti piena ražošanai, tos nevar izslēgt kā iekārtu uz laiku, lai iedarbinātu pēc situācijas noregulēšanās. Tāpēc katram lopkopim ir jādomā par to, ko viņš kā dzīvnieku turētājs var reāli darīt savā labā jau tagad un uzreiz.
Spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, noskaņojums zemnieku vidū, ne bez pamata, ir gana depresīvs: vairums lopkopju kā vienīgo izeju redz vai nu ganāmpulka likvidēšanu, vai nu piena izliešanu grāvī pārprodukcijas dēļ. Ir izskanējušas arī idejas par govju ilglaicīgu cietstāvi.
No veterinārārsta viedokļa, govju ilgstoša cietstāve un citi eksperimenti ar dzīvnieku veselību, kā metodes realizējamā piena apjoma samazināšanai ir vērtējamas negatīvi vairāku faktoru dēļ. Ir pieņemts govij piešķirt „atelpas brīdi” divus mēnešus pirms teļa dzimšanas. Dzīvniekam ilgstoši atrodoties piespiedu cietstāvē var rasties dažādas veselības problēmas, piemēram, aptaukošanās, kuras rezultātā būs dzemdību sarežģījumi un problēmas ar dzīvnieka turpmāku apsēklošanu. Krīze nebūs mūžīga. To dzīvnieku veiktspēja un ražība, kuru ekspluatācija kādu brīdi ir bijusi profesionāli nepārdomāta, būs neapmierinoša un ierobežota.
Katram fermerim ieteiktu ieviest individuālu krīzes pasākumu plānu ar mērķi samazināt ražošanas izmaksas, ko rada konkrētas vispārzināmas situācijas ganāmpulka pārvaldībā. Proti, šobrīd ļoti skaidri jāapzinās, ka nepārdomāta saimniekošana un precizitātes trūkums izmaksu aprēķinos var novest pie bēdīgām sekām.
Viens no ieteicamajiem pasākumiem ir atbrīvošanās no neveselajām govīm. Tas nozīmētu uz racionāliem apsvērumiem balstītu ganāmpulka samazināšanu. Slimu dzīvnieku ārstēšana parasti veido gan izdevumus, gan aizņem daudz laika, jo ir aprēķināts, ka vienas neveselas govs aprūpe paņem tikpat daudz enerģijas un laika kā 40 veselīgu dzīvnieku uzturēšana.
Savukārt govju ēdināšana kļūs ekonomiski izdevīgāka, līdzko ganāmpulka pamatsastāvu veidos vienīgi augstražīgas govis, kuras tām piedāvāto barību izmanto maksimāli efektīvi. Jātiecas uz tāda ganāmpulka „zelta kodola” izveidi un saglabāšanu, kurā govs no katra apēstā sausnas kilograma saražo 2 kilogramus piena.
Tieši barības izmantošanas efektivitātei jākļūst par govju tālāka likteņa noteikšanas kritēriju, jo pretstatā vispārējiem pieņēmumiem par govju lēto ēdināšanu Latvijā, barības izmaksas vidēji sastāda aptuveni 50% no kopējiem izdevumiem (pēc uzņēmuma ABS Global apkopotajiem datiem). Der atgādināt, ka arī pilnīgi veselīga govs ar zemu barības izmantošanas spēju ir viens no „caurumiem” saimnieka naudas makā.
Tātad, lai taupītu naudu, nepiedāvāsim „liesāku” barību visiem esošā ganāmpulka dzīvniekiem, bet atstāsim sava ganāmpulka racionālo kodolu, kura ēdināšanu turpināsim uzlabot. Ir svarīgi apzināties, ka pēc ganāmpulka optimizēšanas atlikušie vērtīgākie - veiktspējīgākie dzīvnieki ir jāēdina pilnvērtīgi, jo tie ir saimniecības turpmākas pastāvēšanas garants.
Kāpināt veselīgo govju ražību, saglabājot viņu meitas, vienlaikus atsakoties no neefektīvām govīm, tomēr ir prātīgāk, nekā sabojāt visu ganāmpulku vai likvidēties.
Piena fermu auditore,sertificēta dzīvnieku labturības speciāliste
A/S Dimela Veta
