Diezin vai daudzi no mums zina, kas ir mikoloģija (zinātne par sēnēm), lai gan šovasar tikai retais nav bijis saistīts ar to. Sēņu buma laikā uz mežu devās gan pieredzējuši sēņotāji, gan iesācēji. Ļoti daudzus iepriecināja bagātīgā sēņu raža un garšīgie ēdieni, un, lai tā būtu arī turpmāk, jāielāgo daži sēņotāja „zelta likumi”.
Vairākumam no mums sēnes ir augi, nedaudz noslēpumaini, dažkārt mēdz slēpties, mums šķiet, ka zinām par tiem visu. Atrast sēni, nopriecāties, nogriezt un ielikt grozā – tā nav nekāda liela gudrība. Taču ne jau viss ir tik vienkārši. Sēnes ir brīnumaini dabas veidojumi, bioloģijā tā ir atsevišķa „karaļvalsts”, stāsta Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta mikologs Arvis Soldāns. Jāteic, ka Latvijā gandrīz nav mikologu, tā ir mazizpētīta zinātne. Eiropā mikoloģijas zinātne ir diezgan labi attīstīta, piemēram, Lietuvā un Portugālē. Sēnes lasa ne tikai postpadomju teritorijā, kā varētu domāt, sēņo daudzās valstīs, saka Arvis.
Sēņu nosaukuma zināšana ir viena lieta, ir ļoti svarīgi mācēt tās atšķirt. Arvis un viņa kolēģis, Botānikas katedras vadītājs, docents Pēteris Evarts-Bunders, saka: „Ja jūs kaut vai par vienu procentu šaubāties, ņemt sēni vai ne, neņemiet! Labāk neeksperimentēt, jo uz spēles tiek likta jūsu veselība un dzīvība.” Arvis pastāsta pamācošu gadījumu: kolēģe mikoloģe salasīja mežā šampinjonus. Mājās tos tīrīja bērns, kurš ievēroja, ka starp daudzajām sēnēm vienai plāksnītes cepurītes apakšpusē ir nevis brūnas, bet baltas. Noskaidrojās, ka grozā ielikta viena no indīgākajām sēnēm – baltā mušmire, kas ārēji ļoti līdzīga šampinjonam. Ja bērns nebūtu to pamanījis, sekas būtu bēdīgas. Pirms dažiem gadiem Latvijā ar šīm sēnēm saindējās visa ģimene.
Visu rakstu lasiet 12.septembra numurā.
