Pagājuši vien daži mēneši, kopš Rodions Doļa kļuvis par Krāslavas Sv. Ludviķa katoļu draudzes vikāru. Ziemassvētkos viņš piedzīvos savu pirmo lielo svētku misi, kad uzrunās un sveiks draudzi.
Rodions ir dzimis Latgalē, bet visu dzīvi pavadījis Austrumsibīrijā, kur tēvs bija norīkots dienēt. Pirms dažiem gadiem viņš atgriezies dzimtenē, jo tikai te jūtoties piederīgs.
"Pirms deviņiem gadiem latviski zināju tikai dažus vārdus – konfekte, labdien un uz redzēšanos. Latvieši manā ģimenē ir tikai no mātes puses, tēvs ir Kubaņas kazaks. Protams, ģimenē runājām krieviski, taču es vienmēr izjutu piederību Latvijai. Krievi Baltijas valstis saista ar rietumniecisku kultūru, mūsu ģimeni sauca par „pribaltiem” un manī tas raisīja lepnumu. Ļoti vēlējos piedalīties Krievijas tautas skaitīšanā 2000. gadā, bet īstajā brīdī nebiju mājās, un mamma ailē par manu tautību ierakstīja – krievs. Biju ļoti neapmierināts un vīlies, jo tāds es neesmu," stāsta R.Doļa.
Priesteris saka: "Latvijā ir liels padomju mantojums, un mēs vēl nezinām, ko mantosim, kļūdami par eirokopienas locekļiem. Ienāk dažādas vēsmas un ideoloģijas. Taču nevajag neko no jauna izgudrot. Mēs ticam, ka redzamo baznīcu vada neredzamais Dieva gars. Tomēr mūsu zemē ir vajadzīga evaņģelizācija no jauna, zināmā mērā kā ticības restartēšana vai pārinstalācija."
Visu rakstu lasiet 28.novembra numurā.
