Cilvēki mēdz jautāt, kāpēc par Kristus nāvi un augšāmcelšanos ir jādomā katru gadu, jo nekas jauns jau tur nav noticis, tas ir viens un tas pats notikums, ko svinam no Dieva dzīves. Kad šo jautājumu uzdod Ilūkstes, Subates un Lašu luterāņu draudzes prāvestam Raitim Jākobsonam, viņš saka tā - Dievs katru gadu stāsta jaunu stāstu, cik ļoti viņš mūs mīl.
Raitis Jākobsons ir valcēnietis, mūža lielāko daļu ir pavadījis Valkā. Audzis un skolojies padomju laikā, Raitis nav piedzīvojis ģimenes kopīgu iešanu uz baznīcu. „Tomēr 80. gadu nogalē man bija nojausma, ka Dievs ir. Mācoties Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, mēdzu Ziemassvētku svētvakarā iegriezties baznīcā. Tad Latvija atguva neatkarību. Brālis, kas ir 5 gadus vecāks, pirmais nokristījās Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Baznīcā sāku iet arī es, un 1994. gadā pirms Baltās svētdienas Valkas-Lugažu baznīcā mani nokristīja un iesvētīja. Draudzes mācītājs saskatīja manī spēju strādāt draudzē, viņš teica, lai kalpoju par pērminderi. Savas pirmās Lieldienas piedzīvoju, piekalpojot mācītājam pie altāra. Tas bija agrais rīta dievkalpojums. Protams, es ticības lietās vēl nebiju dziļi ieaudzis, atrados pašā ceļa sākumā, tomēr izjutu īpašu, neizstāstāmu noskaņu. Debesis pieskārās mazliet. Ar to pietika, lai turpinātu iesākto ceļu," stāsta mācītājs.
R.Jākobsons saka: "Lieldienas ir spilgtākais pierādījums tam, ka Dieva vārds ir dzīvs. Izlasot Kristus ciešanu, krustaceļa, nāves un augšāmcelšanās aprakstu, piedzīvojot to lūgšanā, klusā apcerē, nakts vigīlijas dievkalpojumā, šogad Dievs mani uzrunā citādi nekā pagājušajā gadā. Katras Lieldienas ir jauns piedzīvojums, jauna satikšanās ar Dievu. Šogad noteikti saņemsim Dieva pieskārienu, ko nejutām agrāk, Dieva atziņu, par ko nebijām domājuši iepriekš. Katram cilvēkam būs savs Lieldienu stāsts.”
Visu rakstu lasiet 2. aprīļa numurā.
