Visā Latvijā 14. jūnijā pieminēja pirms 74 gadiem uz Sibīriju, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem deportētos vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Daugavpilī pie piemiņas akmens sarkanā terora upuriem pulcējās Daugavpils represēto kluba biedri, viņu ģimenes, lai noliktu ziedus un svecītes un atcerētos tos, kas uz mūžiem palika svešajā zemē.
Represētais Jāzeps Stivriņš tika izvests 5 gadu vecumā, viņa brālim bija 3 gadiņi, māsai – 2. „Vasarā vēl varēja iztikt no ogām, saknēm, balandām un nātrēm. Ziemā bija grūtāk,” bērnību izsūtījumā atceras sirmais vīrs. Tomēr viņš saka, ka vajag pacietību un vajag piedot: „To cilvēku, kas mūs izsūtīja, vairs nav. Karavīri, savukārt, pildīja zvērestu, abiem režīmiem tie bija tikai lielgabalu gaļa.” J.Stivriņu uztrauc šodien pasaulē notiekošais, tas, ka valdības „nevar savaldīt”. Kaut arī sen vairs nav komunisma, kari turpinās un nu jau nonākuši tepat tuvumā – Ukrainā, kur atkal cilvēki zaudē mājas, tuviniekus.
Daudzi represētie atzina, ka ir pārāk grūti izstāstīt to, kas notika pirms 74 gadiem. Viņi bija mazi bērni, daudz ko nesaprata, bet šīs sāpes dvēselē ir neizdzēšamas.
Visu rakstu lasiet 16. jūnija numurā.
