Dzīvot un īstenot sapņus var arī laukos, turklāt tam nepieciešams pavisam maz, pārliecināta Guna Egle un Andris Kažemāks, kuri pirms diviem gadiem pārcēlušies no pilsētas uz laukiem un saimnieko vecvecāku mājās „Ielejas” Aizkalnes pagastā. Te dzīve rit bez steigas. Sēta ir skaisti sakopta, māja slīgst ziedu kupenās, vējā plīvo Gunas darinātie sapņu ķērāji. Pērn „Ielejas” atzītas par vienu no trim sakoptākajām sētām Preiļu novadā.
Guna ieguvusi interjera dizaineres diplomu, Andris ir muitas nodokļu inspektors. Aiz muguras vairāki darba gadi Rīgā un Daugavpilī, taču kādā brīdī abi sapratuši, ka viņu vieta ir laukos. „Dzīvojot pilsētā, nav nedz naudas, nedz brīva laika. Nauda domāta, lai var izdzīvot, nevis, lai dzīvotu dēļ tās. Laukos mums vismaz ir laiks, ko sev veltīt,” saka Andris, kurš vēl pirms dažiem pats neticēja, ka varētu atgriezīsies savu senču mājās. Agrāk te saimniekoja Andra tēvs Jānis, kurš pirms laika aizgājis aizsaulē. Jaunieši nolēmuši turpināt viņa iesākto, jo, tukša palikusi, māja noteikti aizietu postā. Piemiņā no tēva te palikuši viņa veidoti interjera elementi, piemēram, daudzdzīvokļu putnu būrītis, kas ik gadu ir apdzīvots.
Gunas aizraušanās ir dažādu interjera elementu veidošana. No krāsainu lupatu strēmelēm viņa pin skaistus paklājiņus, kas noder pašu mājoklī un dāvanām. Bet īpaši viņai patīk darināt sapņu ķērājus. Leģenda vēsta, ka pirmo sapņu ķērāju nopina zirnekļu vecmāmiņa, lai rūpētos par saviem mazbērniem un piesaistītu labās domas, bet prom aizbaidītu sliktos sapņus. Labie sapņi pa tīkla caurumiņiem atnāk pie cilvēka, bet sliktie – tajos ieķeras un netiek cauri. Savukārt sapņu ķērāja apļa forma simbolizē saules ceļu debesīs un cilvēka dzīves ceļu.
Visu rakstu lasiet 28. jūlija numurā.
