Kopš Andris Eriņš sevi atmin, dziesma vienmēr skanējusi viņa mājā un arī sirdī. Mūzika viņam nebija jāmācās, tā atnākusi pie viņa pati, ar tēvamāsu vakarēšanām, ar vecāku mīlestību. To viņam izdevies arī nodot saviem bērniem. Paša sacerētais pirmais meldiņš atskanējis pirms vairāk nekā 40 gadiem, un kopš tā laika Andris radījis daudz dziesmu, kas jo īpaši mīļas kļuvušas Latgalē. Savu 60 gadu jubileju viņš izdziedāja, dāvājot klausītājiem autorkoncertu „Dvēseles tilti”, kas bija tik pieprasīts, ka vajadzēja rīkot papildkoncertu.
"Manas meitas smejas, ka es, traktorā braucot, vienmēr dungoju. Tagad, ja rodas kāda ideja, iedungo telefonā. Man ir tāda netipiska mūzikas radīšana. Apsēžos pie klavierēm, plinkšķinu, pirksti paši atrod meldiņu. Sākumā top melodija un tad ir mocības dabūt tekstu virsū, tāpēc man ir maz dziesmu ar citu autoru tekstiem, pārsvarā rakstu pats. Pēdējā laikā izmantoju autores Gunitas Irbes vārdus, viņai ir laba, sievišķīga dzeja," stāsta A. Eriņš.
Viņš uzskata, ka dziesmas nav domātas parastas jautrības uzturēšanai, ballītēm vai gadatirgiem: "Man daudzi teikuši, ka manas dziesmas bieži nepielec no pirmās reizes, dažus tas atbaida, bet daudziem gribas vēlreiz noklausīties. Manās dziesmās ir smeldze nevis bezcerīgas skumjas, tur ir mīlestība, taču ne primitīvā izpausmē. Rakstu arī citiem, Olga Rajecka jau taujā pēc jaunām dziesmām."
Visu rakstu lasiet 11. decembra numurā.
