Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas 3. klases audzinātāja Evita Skrimble ir Izglītības un zinātnes ministrijas balvas „Jaunā skolotāja” laureāte.
„Sākumskola ir mana vide, kur varu izpausties pilnvērtīgi. Bērni šajā vecumā vēl nav piemirsuši, kā ir jāpriecājas un jārotaļājas. Es priecājos un rotaļājos viņiem līdzi,” saka skolotāja. Tā notiek vasaras viducī, kad Zariņu ciemā, kur Evita ar vīru un vīra vecākiem saimnieko pienkopības saimniecībā, ir karstais siena vākšanas un dārzu ravēšanas laiks. Arī skolotājai rokas ir sastrādātas, taču brīvajos brīžos tās prot zīmēt, izkrāsot, salīmēt jaunus mācību materiālus, lai skolēni jauno vielu apgūtu interesantāk.
Evita atzīst, ka viņa vēl ir jauna skolotāja, (esmu „zaļais gurķis,” vina iestarpina), tomēr viņa jau ir atradusi savu skolotāja aicinājuma skaidrojumu: „Gan pirmskolas vecuma bērniem, gan sākumskolas skolēniem patīk stunda-pasaka, stunda-rotaļa. Tāpēc skolotājam jābūt radošam. Skolotājam jāmācas kopā ar skolēnu, jo skolotājam jāzina to, ko viņš māca citiem. Tas ir tāpat kā būvēt māju, jo būs labāki pamati, jo -stabilāka māja. Es tagad esmu nokļuvusi līdz trešajai klasei. ”
Skolotāja novērojusi, ka kopā pavadītie divi gadi ir iespaidojuši gan bērnus, gan viņu pašu. Skolēni ir kļuvuši mazliet drošāki, nopietnāki, arī atbildīgāki pret mācībām. „Es pati esmu palikusi nopietnāka, raizējos par viņu drošību, un joprojām uztraucos, vai esmu laba skolotāja. Ja tev tas darbs patīk, tad nav nozīmes, cik tu saņem par to. Man skolotājas darbs patīk. Kad mazais bērns pienāk un pasaka -- skolotāj, es saprotu, kā to jāreizina, vai arī pieķeras pie rokas,vai apķer mani, tad jūtos laimīga. Man pašai pagaidām bērnu nav, tāpēc šobrīd viņi ir mani desmit ķipari.”
Visu rakstu lasiet 6. septembra numurā.
Komentāri