Latviešu operdziedātāja Inga Kalna ar savu silti lirisko soprānu sagādāja lielu baudījumu koncerta klausītājiem Vienības namā. Kopā ar savu uzticamo kamermūzikas partneri, pianisti Diānu Ketleri viņa atskaņoja Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa dziesmas, kā arī Riharda Štrausa solominiatūras. I. Kalna dzied Vācijas, Francijas, Itālijas un citu valstu operteātros. Katrs viņas koncerts Latvijā ir liels muzikāls notikums. Daugavpilī Inga Kalna viesojās pirmoreiz un pēc publikas sirsnīgās uzņemšanas labprāt veltīja laiku īsai sarunai.
Par koncertiem Latvijā, tai skaitā, reģionos Inga Kalna saka, ka esot laiks sēt un laiks pļaut: „Savulaik man daudz kas ticis dots. Ir pienācis laiks dalīties. Labi, ka ir tāda iespēja padalīties un ir klausītāju interese. Kā citādi mākslinieks var radoši savu pateicību izteikt? Tāpēc man ir milzīgs prieks, ka Latvijā ir jaunas koncertzāles. Kad ir labas zāles, instrumenti un pateicīga publika, ir liels stimuls muzicēt arī reģionos. Tad muzikālā dzīve valstī nav tik ļoti centralizēta, tā notiek plašā apjomā, un tas ir ļoti no svara, manuprāt. Esmu bijusi jaunajās koncertzālēs Cēsīs un Liepājā. Citur nav būts, tas man vēl ir priekšā”.
Brīvmākslinieces statuss operdziedonei ir jau deviņus gadus. Tas dodot lielāku brīvību, kā apieties ar savu laiku. „Es pati varu noteikt sev mērķus un virzīties pa tiem ceļiem, kas man šķiet svarīgi. Tā ir privilēģija, ko ne visi var atļauties.
Ilgi nebiju pievērsusies kamermūzikai, tas ir sen lolots nodoms. Varu vairāk pievērsties savam mīļajam Mocartam, arī Hendelim. Pēdējā laikā man ir ļoti maz kā tāda, kas būtu jāatstrādā, kaut kādi pienākumi jāpilda bez dvēseliskā ieguldījuma. Tad tas ir kas neoderēts. Man patīk, ja viss ir oderēts,” atzīst dziedone.
Visu rakstu lasiet 14. oktobra numurā.
