Kur vēl Daugavpilī, pamostoties agri no rīta, var dzirdēt gaiļa dziesmu, kura vēstī par jaunas dienas sākumu? Tas iespējams tikai Grīvā, ir pārliecināta savdabīgākā Daugavpils mikrorajona iedzīvotāja Ļubova Mihejeva, kuras ģimene audzē mājputnus.
Jau pierasts, ka decembra beigās Latvijā nav sniega, vietām vīd zaļa zāle, tāpēc gailis savu raibo draudzeņu pulkā nesteidzīgi un cieņpilni pastaigājas Ļubovas Mihejevas mājas plašajā pagalmā. Viņu mieru var iztraucēt vienīgi kaķis vai negaidīti viesi, kuri nākamā gada simbolam rada stresu. Kad saimniecei pēc pakaļdzīšanās izdodas noķert gaili, pašsaglabāšanās instinkts liek viņam apjaust tikai vienu iznākumu, bet ne jau fotosesiju avīzei. Atkal ticis brīvībā, gailis sašutis „stāsta” vistām par notikušo.
Grīvas iedzīvotāji var atļauties turēt mājdzīvniekus, šeit dzirdama ne tikai suņu riešana, bet arī aitu un kazu blēšana, daži putnu mīļotāji tur baložus. Protams, agrāk bija vairāk cilvēku un vairāk dzīvnieku, saka Ļubova, bet vistu kladzināšana un gaiļu dziedāšana šeit nekad nav pārtrūkusi. „Dzīvojam pilsētā, bet, tajā pašā laikā, laukos – svaigs gaiss, klusums, gaiļu dziedāšana. Vienmēr, redzot gaili vistu bariņā, atceros bērnību,” viņa saka un smejoties piebilst, ka pilsētas gaiļi žēlo savus saimniekus, ļaujot viņiem no rīta ilgāk pagulēt, nevis sāk dziedāt pirms rīta ausmas, kā viņu kolēģi laukos.
Visu rakstu lasiet 30. decembra numurā.
