Daugavpilietis Arvīds Augšpols šonedēļ saņems Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas apbalvojumu „Uzticības vairogs” par ilggadēju un uzticīgu kalpošanu Daugavpils M. Lutera evaņģēliski luteriskajai draudzei.
Sirmgalvis, kuram vasarā apritēs 87 gadi, kalpošanu uzskata par pašsaprotamu. Tā visdrīzāk ielikta jau šūpulī. Šo ceļu viņam parādījuši vecāki Minna un Ernests, Vecsalienas luterāņi. „Ja tu pats palīdzēsi, tad arī Dievs tev palīdzēs,” viņš saka. Lai arī jau krietna gadu nasta uz pleciem, Arvīds nav mierā sēdētājs. Pratīs gan par sevi parūpēties, gan atnest kādai vecākai kaimiņienei no veikala pirkumus. Ik brīvu brīdi viņš dodas uz dievnamu, kur darba allaž pietiek, vai apciemo meitu un palīdz apdarīt darbus saimniecībā.
Sešdesmitajos gados mācītājs Jānis Bērziņš aicinājis Arvīdu talkā savākt draudzi, lai varētu vadīt dievkalpojumus. Vajadzējis sapulcināt vismaz 50 cilvēkus. Luterāņu baznīca tolaik bijusi slēgta ticīgajiem, jo padomju vara tur bija ierīkojusi gan graudu glabātavu, gan telpas boksa nodarbībām. Citus dievnamus piemeklējis pat ļaunāks liktenis. Arvīds pieredzējis, kā tika uzspridzināta pareizticīgo baznīca pilsētas centrā. Kādu vakaru viņš izdzirdējis milzu dārdoņu un gājis skatīties, kas noticis. Redzējis, ka bijušā dievnama vietā vien drupas, kuras no augšas tiek lietas ar ūdeni, lai neput, bet ekskavatori tās pamazām vāc prom. Vienības namam bijuši aizlīmēti logi, lai sprādziena laikā neizbirst.
Luterāņu draudze bija apmetusies privātmājā Rītu ielā. Arvīds pa kluso no darba rūpnīcā stiepis būvmateriālus, lai varētu izremontēt telpas un uzbūvēt žogu. Kad draudzei beidzot tika atdots dievnams, kopīgiem spēkiem ķērušies pie tā atjaunošanas.
Visu rakstu lasiet 3. marta numurā.
