8. septembrī Vecvārkavā jau 12. reizi norisinājās skrējiens „Vārkavas bezceļi”. Kaut gan organizatori to pozicionē kā sporta pasākumu, nosaukums akcentē Vārkavas novada lielāko problēmu - uz novada centru ved tikai viens asfaltēts ceļš.
Kedas nevis kājās, bet saitē ap kaklu
Vārkavas novada sporta skolas direktors Edgars Vaivods atzīmē, ka pasākums tomēr netiek rīkots kā protests esošajai ceļu problēmai novadā. Ideja par „Vārkavas bezceļu” skrējienu drīzāk radusies kā joks par to: „Citur ir meža taku skrējieni, skrējieni apkārt ezeram vai gar upi, bet kas ir mums Vārkavā? Bezceļi!”
Skrējiena apstākļus viņš pielīdzina „Stipro skrējienam”, kas notiek kinopilsētā Cinevilla. Tikai atšķirībā no tur radītajiem mākslīgajiem šķēršļiem šeit visi ir dabas radīti - purvs, upīte, mežs. Šogad tradicionālo maršrutu gan nācās izmainīt, jo plūdi novadā joprojām nav pilnībā atkāpušies. Tas gan neatturēja aptuveni 80 dalībniekus doties brist dubļus, lai sasniegtu finišu Vecvārkavas estrādē. Skrējiens sākās Vārkavas vidusskolas sporta stadionā, tajā piedalījās gan vietējie, gan arī ekstrēmo apstākļu cienītāji no kaimiņu novadiem. Daži finišēja ar kedām kājās, daži sasēja tiem šņores un uzlika ap kaklu, savukārt citi sporta apavus vienkārši atstāja purva malā.
„Es piedalos otro reizi,” pēc skrējiena atspirdzinoties ar organizētāju sagādāto tēju, pastāstīja vārkaviete Marija, "solīja, ka šogad būs vieglāka trase, bet nebija. Šogad viņai pievienojās arī draudzene no Preiļiem, kuru gan nācās ilgi pierunāt, bet, tā kā abas nodarbojas ar sportu, nolemts pārbaudīt savas spējas arī šādā neierastā pārbaudījumā. Marija atzina, ka bieži dodas uz Preiļiem, it īpaši pēdējā laikā, kad grantētais ceļa posms no Vecvārkavas līdz Preiļiem beidzot ir noasfaltēts. Taču ceļš līdz Daugavpils šosejai, dodoties uz Rīgu, Līvāniem vai Daugavpili, gan neesot patīkams.
Visu rakstu lasiet 12. septembra numurā.
